stāv uz darba visrmas jauns, tukšs teksta dokuments. un viņš nemaz negrasās to aizpildīt. kam viņam to? viņš labāk dodas ārā, satiek tos ko vēlās satikt un dara to ko grib. teiksi - visatļautība? nebūt ne. tāda ir mūsdienu sabiedrība, tā mēs dzīvojam un tā dzīvo arī viņš. kam tev atšķirties? tā domāja arī viņš. bet laikam mainoties mainās arī cilvēku domas, un cilvēki sāk domāt citādāk nekā senāk, sāk nožēlot izdarīto, sāk mainīt domas attiecīgās lietās. bet tā tas notiek, notiek ar lielāko daļu un notika arī ar viņu. cilvēki, kurus agrāk viņš nievāja, tagad piesaista. vārdi kurus agrāk neapdomīgi bārstīja, tagad atsaucas un nāk atpakaļ. lietas, kas agrāk darītas, neizmainīsi! atziņa? Varbūt. bet tā pat jādzīvo tālāk ar visu to, kas tev velkas līdz kā ēna, un no tās tu gribot vaļā netiksi.
Tā nu viņš sēdēja un domāja cik ļoti mūzika un skaņas pārvērš pasauli, cik ļoti īstās skaņas un īstie vārdi var spēcināt mirkli un tā burvību. pat parasts vaids vai noelšanās var izteikt daudz vairāk, kā daudzi spēj iedomāties. cik ļoti daudz var sadzirdēt, bet nevar sajust vai redzēt. pasaulīgās skaņas. sēdēja viņš, klusēja un domāja.
agrāk viņam šķita, ka dzīve ir tāda parasti nodzīvojama, un tāds tu arī esi kā tev lemts būt. viņš cīnījās par lietām, par kuru iegūšanu pašam sākumā nebija ticība, jo pēc katras vilšanās reizes, atkal viņu pārņēma nolemtības sajūta un neticība saviem spēkiem. kāds labs draugs reiz viņam teica - es zinu, ka skrienu ar galvu sienā, bet būs tikai divi varianti, vai nu siena sabruks, vai sašķelsies mana galva. to gan viņa draugs attiecināja pats uz savu dzīvi, bet viņam šie vārdi tik dziļi iesēdās apziņā, ka nespēja tos aizmirst. bet pagāja laiks un varbūt, ka viņam arī nedaudz uzsmaidīja laime, vai palīdzēja kāds cits nezināms spēks, bet siena sabruka, un galvai uzlīmējot dažus plāksterus, varēja doties tālāk. tā nu viņam pavērās pavisam citādāks skats uz dzīvi, un šī iegūtā lieta uzlaboja pilnīgi visu, kas bija ap viņu.
Laime.
No comments:
Post a Comment