viņš pazina pilsētu - chapter 5

Lai gan ir cilvēki, kas uzskata, ka viņš jau ir daudz savā dzīvē pieredzējis, tomēr ir lietas un cilvēku rīcības, kas viņu spēj pārsteigt un mulsināt. Bet tas varbūt arī padara dzīvi interesantāku, ka pavisam negaidītā brīdi notiek lietas, kuras tu negaidi. 

Tā nu viņš tikai ļāvās mirkļa burvībai. Un mirklis viņu pārsteidza, tā rīcība viņu pārsteidza. 

Mirklis ar viņu spēlējās, ļāva viņam to baudīt, baudīt tā kā nekad agrāk. Viņš zināja visu sākumu beigas, zināja, kā tas viss jau kādreiz sācies, bet visam kādreiz jābeidzas, viss kādreiz beidzas. 

Mirklis zūd, atstājot savu burvību nopakaļ. Mirklis ar saviem spēlētājiem spēles izspēlējis, atstāj tos vienus. Vienus, tik viņam labi pazīstamajā pilsētā, bet iekšējās sajūtas viņam tik svešas. 

Viņu mierina kaut kur gaisā peldoši vārdi, sakot, ka tam kādreiz bija jānotiek. Un viņš par to aizdomājas. Bet viņš neuzskata sevi par tādu kā citi. Neuzskata, ka tas, kas tik ļoti saista citus, ir primārs arī viņam. Viņš nezin, kas būs vēlāk, vai mirklis atkal ar viņu spēlēs savas spēles, bet zin, ka jāpaglabā vēl tas pēdējais, kas atlicis. Arī striķu pārrāvumi, lai pagaidām paliek sasieti mezglos, līdz pienāks laiks tos atkal atsiet.
Un atkal viņš ir palicis viens ar sevi. Sauc mirkli, kas šoreiz nenāk, saka, lai paciešas un gaida, cītīgi gaida. Būs.
Bet no vientulības rodas asaras.