Un tā nu viņš domāja, ka bija jau pagājusi nedēļa un tam nav jāpievērš uzmanība.
Tas patiesībā nemaz nav svarīgi. Lietas, kuras vēl nav notikušas, vispār cilvēkiem ir mazsvarīgas.
Negatīvais tiek pasniegts kā pozitīvais. Bet nezin kādēļ viņš jutās vainīgs. Atkal viņš.
Tā jau paliek par rutīnu. Bet vienmēr taču jābūt kādam vainīgajam, un ir cilvēki, kam vienkārši nākas uzņemties šo atbildīgo nastu.
Viņam tik labi pazīstamā pilsēta sāka atsvešināties, bet viņš to prom nelaidīs. Tāds nu viņš ir, samierinies. Cīnīsies, kritīs un celsies. Tik ļoti vēsajā rudens gaisā, kurā nu jau varēja spēlēties ar savu dvašu, viņš atkal sadzirdēja kādus gaisā peldošus vārdus. Uzticēšanās.
Lai arī kā viņš cenšas, ar grūtībām nākas iegūt kāda uzticēšanos, un nejauši izteikts aizvainojums var visu atsviest atpakaļ. Bet viņam tas ir tik ļoti nozīmīgi, tu patiesi neredzi, kā viņš cenšas?
Bet kā tomēr cilvēki spēj tēlot, cik elementāri ir noslēpt emocijas un pasaulei rādīt to kā nav. Kāds cenšas un vēlas, lai viņu saprot, bet viņš iegūst neko. Gribot vai negribot, bet tur arī tiek pazaudēts entuziasms.
Un cik ļoti viņš alkst, lai viņu atkal apciemo mirklis un ar viņu spēlē savas spēles. Lai viņu apbur tā burvība, un viss liekas tik skaists un ideāli pareizs. Viņš centās.
Viņš mirkli aicināja, darīja tam pa prātam. Bet mirklis viņam atkal atteica, un viņš iekšēji sabruka. Viņš palika tukšs, nekāds.
Ja tev patiesi jādodas, paliec lūdzu vēl tikai mazu mirklīti, jo viņš nespēj. Palīdzi viņam izbaudīt mirkli un ļauties tā burvībai.
Ja tev patiesi jādodas, paliec lūdzu vēl tikai mazu mirklīti, jo viņš nespēj. Palīdzi viņam izbaudīt mirkli un ļauties tā burvībai.
No comments:
Post a Comment