viņš pazina pilsētu - chapter 12

Tiek lēni pāriets no skaistā uz smago - vecām, pārbaudītām vērtībām. Nostalģiskām. Domu raisošām. 

Viņš ir labs, vismaz cenšas tāds būt. Bet vēlamo rezultātu tas tik un tā nedod. 

Tu jūties tik brīvi, mierīgi. Vai tev, šādos brīžos, kādu vajag? Viņš laikam tomēr traucē. 

Nav vēl paspēts atgūties un saprast visu. Brīvība. Tu esi brīvs, tik brīvs, ka aizmirsti visas sāpes. Aizmirsti. Izdzēs visus savus sapņus, lai paliek tikai tukšums. Prāta impulss, bez noteiktas formas. Ļauj, lai tas klaiņo. Un viņš lēnām grimst. 

Nespēj vairs paciest, viņš mokās, un ne jau paša gribas pēc. Kā tu spēj uz to tik viegli noskatīties? 

Bet tu spēj, un tas liekas pavisam vienkārši un elementāri. Viņu pavada cerība. 

Viņa paša pilsēta vairs nespēj dot mieru. Un viņš saprot, ka tas nav uz labu. 

Viņš sāk izbaudīt sāpēs, tās viņu vilina. Un no skaistā mirkļa viņš pamazām pāriet pretējā pusē, sliktajā, nosodāmajā. 

Bet, ko viņam darīt, ja mirklis neatsaucas? Mirklis tikai atbild, lai paciešas, ka drīz. Pavisam drīz. Un visur viņu pavada nojautas. Atmiņas par mirkļa burvību atgriež viņu vietā, kur kādreiz sācies katrs burvīgais notikums. Bet neredz viņš šiem notikumiem beigas. Viņš redz vienīgi to, kā tie turpinās. Būs, viss būs.
Bet tu zini, ka viņš vēl joprojām gaida.