Viņš zina kurp dodas, zina, kas gaidāms. Viss norit tā, kā tam jābūt.
Un varbūt tagad citi ir tie, kas uztver visu pārāk nopietni. Viņam tikai gribas nedaudz morāla miera, jo viņš jūt, ka tas grūtais nu ir aiz muguras, un ir atnācis atkal patīkamais.
Un turpinās monotonais epilogs. Atkal un atkal, līdz tavs prāts paliek pavisam nejūtīgs.
Ar tevi nu dara lietas, kuras tev pašam darīt aizliedz. Bet tev paliek tikai tas mazais, nedaudzais, ar kuru nākas samierināties, kamēr kāds cits dabū gandrīz visu.
Viņam atliek vien justies apmierinātam ar notiekošo un klusēt. Viņa domas, lai paliek nezināmas. Tās pazūd gaisa milzīgajā masā un sajaucas ar simtiem tādu pašu domu, kuras nu vairs neviens nespēj atšķirt.
Varbūt arī nemaz nevajag. Bet viņš turpinās darīt tā, kā līdz šim. Tikai to paši augstāko ierobežos, jo viņš nevēlas kļūt tāds kā visi. Bet tas viss tomēr kļūst aizvien dīvaināk un dīvaināk. Varbūt dīvainais ir labs. Viņš gaidīs.
Gaidīs, bet, ja nu uzrodas kāds liecinieks.
No comments:
Post a Comment