viņš pazina pilsētu - chapter 20

Viņa dzīve nu tiek ierakstīta jaunā desmitā. Jau tik daudz, kas izteikts, tik daudz, kas pastāstīts. 

Viņš atkal ir nonācis pie secinājuma, ka lielāka daļa pasaules cilvēki ir smagi egoisti. 

Iespējams pašiem to neapzinoties , bet, parasti, cilvēki to noliedz. 

Vajag kārtīgi padomāt, un tad tikai sākt izteikt secinājumus. 

Neviens negrib, lai tavu darbu dara kāds cits, ja tu uzskati, ka viņš to izdarīs sliktāk. Bet, ja nu tā nav.

Protams, atkal viss atduras pie tā, ka katrs sevi uzskata par labāko, un ir sāpīgi redzēt, ka kāds cits tavu varenību tomēr pārspēj. 

Vajag dot citiem iespēju sevi pierādīt. Viņaprāt, nedrīkst spriest par cilvēku spējām, ja tās nav zināmas un pārbaudītas. 

Viņš apzinās to, ka daļēji arī pats tāds ir, bet tāds ir jebkurš no mums. Tieši tāpēc arī citiem dodam otro iespēju, lai tie mainītos. Mainītu sevi, savus uzskatus un dzīves uztveri, nožēlotu slikti darīto un apzinātos savas kļūdas. 

Problēmas nevar atrisināt, ja netiek mainīta domāšana. Ir jāmainās pašam un tikai tad vari to no citiem prasīt. Kritizēt un dot pārgudrus padomus spēj jebkurš no mums, bet labus vārdus pateikt īstajā brīdī, tikai retais. Šādi cilvēki ir īpaši.
Viņam tādi ir, un viens nieka sīkums viņa pozitīvās domas nemainīs.