Viņš zin, ka tā vajag, vismaz uz to brīdi, tā ir labāk. Pēc tam jau tā ir viņa problēma.
Bezspēks, tukšums, vientulība, ilgas, izmisums, skumjas. Tik ļoti sāp.
Viņa paša mīļā un jaukā pilsēta ir sagruvusi. Sagruvusi tā, ka viņš viens to uzcelt vairs nespēs.
Tā viņam ir pilnīgi sveša.
Mirklis pie viņa vairs neatgriezīsies. Ir zudis un aizgājis labākais laiks viņa dzīvē.
Nav, viņa vienkārši vairs nav.
Paldies, ka nostājies viņam līdzās un parādīji, ko patiesi slēpj tavas rokas, tas bija viss, ko viņš vēlējās.
Paldies, ka biji ar viņu, kad tas bija visvairāk nepieciešams.
Paldies, ka padarīji viņa dzīvē šo laiku par pašu labāko, kāds jebkad ir bijis.
Paldies, ka vienkārši esi. Nevienu sliktu vārdu viņš nespēj bilst.
Nebaidies par viņu, viņā paliek viss tas pats labais, kas bija sākumā.
Vienas durvis aizveras, atveras kādas citas. Kas viņu tajās sagaida, laiks rādīs.
Lai tukšais skatiens tevi nemāna. Tu vienmēr paliksi vienīgā, kas spēs Viņu atkal no jauna atdzīvināt.
Tu vienīgā atkal spēsi pie Viņa atvest mirkli ar savu burvību.
Neviens cits Viņu nepazīst tā, kā pazīsti Tu.
Neviens par viņu nezin to, ko zini Tu.
Un neviens cits nezin, kas patiesi ir Viņš. Viņš, kas bija ar Tevi.
Paldies Tev par visu!
Paldies Tev par visu!
No comments:
Post a Comment