Kristap, pasaki, ko lai es uzrakstu!

Tātad, man esot jāraksta par savu aķīti, jeb respektīvi kā es mocījos ar mammas mašīnas akumulatoru.

Nē, tas nav interesanti. Vakar bija Justiņa ilgi gaidītā, graujošā, super, yea, fun, rofl pirts. Nu laimīgi ir tie, kas tur nebija, tāds boring. Es tur pavadīju kādu stundu un aiztinos prom. 

Šorīt tikai dzirdu, ka Justiņš esot bijis kōmā un visu novēmis. 

Pēc tam braucu uz otru pirti. Tur bija daudz sadzērušies jauniešu, un es tur sajutos vecs. Visi galīgi komā un vemj. Tur bija daži labi notikumi vismaz. Vieglus cilvēkus ir patīkami nest. 

Ā un tur bija kaut kāds emo, kas sita meitenēm un tad viņu tur lielāka daļa klapēja un ārdījās, es tikai stāvēju un smējos. Un vēl viņš skrēja uz dīķi bļaujot, ka grib mirt, bet diemžēl ziemā uz dīķiem ir ledus un slīcināšanās viņam neizdevās. Žēl viņa. Vēl viņš raudāja, jo sniegs kūstot. Vārdā viņam Sergejs, jeb kā mēs viņu saucām Serjoga blaa.
Kristaps: "Es jau domāju. Bet nekas jau nav noticis. Nu labi vis-laik kaut kas notiek, bet es vēl domāju."

Upeniekam miegs nāk. Es gan jutos tīri labi, visu dienu nokaroju ar mammas mašīnu un tualetes podu, jo tam redz pludiņš saplīsis, un ome ārdās un krīt panikā, un Kuldīga nevar nopirkt neko tādu, un laikam būs jauns klozets jāpērk, un es to negribu, un tas ir garlaicīgi, un tas pods ir stulbs, un kaimiņiem griestus nopludinājām.
Vakar man bija strutojoša angīna, kas šodien ir pārvērtusies par mana deguna caureju. 

Bet vismaz nav baltas mandeles, ja vien arī nesāpētu.
Labi, man vairs nav ideju.