skatoties pāri pasaulei

Tumšie mati, vijīgi kā zīds, krīt pāri rokām, kurās valda ziema. 

Nenāk rīts, neaust saule. Seja mikla piespiesta pie aukstā loga stikla, bet prātā tikai viena doma... 

Viņa vēlējās pacelties pār pasauli, un apskaut to. 

Viņa apskauda putnus, kas vēja nesti aizlido. 

Viņiem pieder spārni, tā ir brīvība.
Un tā ir brīvība...