Tad es dzirdēju, kā vientuļā māte sūdzas par to, cik viņai dzīve grūta.
Bet es nabags būdams, nekādi nespēju viņai palīdzēt.
Tajā pat laikā, vientuļš suns skrēja pa kapsētu, un viņu vēroja krauklis.
Tas viss atkal noved pie vieniem vienīgiem sarežģījumiem.
Es tev uzsmaidu, tu man atsmaidi.
Un pat tad, ja man gribētos tev kaut vai pieskarties, es to vairs nespētu.
Tā nav brīvība.
Kamēr viņš pūst augstsprieguma vados, nāve dejo ātombumbas sprādziena vietā.
Tiek ielieta vēl viena glāze ar šo gardo dziru, kamēr tu sildies pie lielās metāla mucas. Šī muca tev ir viss.
Tava acs spēj uztvert vienīgi liesmu, viss pārējais nu jau ir pilnīgi mazsvarīgs.
Bet tavās brillēs tikmēr atspīd pasaules netaisnība, kuru neviens vairs neredz.
Un tava dārgā ādas jaka to visu cauri nelaiž.
Izplešas acs zīlīte, kas nu vairs neko citu nesaprot, atkal un atkal, un atkal, un atkal.
Migla sevī visu pazudina, neko vairs nevar saskatīt.
Tāpēc arī viss liekas labi...
No comments:
Post a Comment