kā aerosols

Tu man jautāsi, kāpēc es izvēlējos tieši šādu secību, kāpēc visi šajā fotogrāfija ir sastājušies tieši tā, un kāpēc viņš ir viens, tur fonā. 

Bet es redzu noslēpumus, kas slēpjas aiz šiem apmierinātajiem smaidiem. 

Paldies par šo atmiņu, bet mans prāts to vairs neatceras. 

Varbūt tāpēc, ka es dzīvoju pats savā pasaulē, kura ir pārāk sistemātiska. 

Katru dienu kāds pārkāpj tās likumus, pārkāpj arī tos, kurus es uzskatu par vissvarīgākajiem. 

Bet jūs pat to nezināt. 

Patiesībā es spēju piedot daudz, tas tikai netiek tā izrādīts. Un vai Tu zini, kāpēc es šādi rīkojos?

Patiesības skaņai ir pilnīgi vienalga. 

Kā būtu, ja man būtu tik tievas rokas, kā Tev, un otrādi? 

Par to mums jāsmejas, un man tas paliek kaut kas tik ļoti jauks un interesants.
Puzli stellēt ir interesantāk, kā lasīt atvērtu grāmatu.