apātija

Atkal apstiprinās spēles princips. Tas tā tomēr notiek. Mēs alkstam pēc adrenalīna, mēs alkstam pēc šīs patīkamās sajūtas. Katrs izvēlas citādāku veidu, lai to sasniegtu, bet pēc tā tīko visi. Un, lai arī kā citiem tas nepatiktu, tomēr atkal pierādās tas, ka cilvēki mainās. Domāšana mainās. Un viņš man teica, ka pieredze novedīs pie saprašanas. Saprašana ir pats galvenais, lai spētu tikt pāri sienām. Ja sienu nav, tad viss sākas atkal no jauna. Tas ir pavisam savādāks, jauns piedzīvojums, jaunas emocijas, pavisam citāds skatījums uz notiekošo. Brīžiem gan gribas pierādīt kāda sava kādreiz izteikta apgalvojuma patiesumu, kurš tagad nu ir pierādījies. Bet šādas lietas, lai paliek sevī, sev par nelielu gandarījumu. Un tur nu it neko nevar darīt, ja patīk. Tā tas ir. Kāda cita padoms brīžiem ir zelta vērts. Zināma svīstošo roku, neziņas sajūta. Tāpēc vajag saglabāt savu jaukumu un turpināt būt tādām, kāds esi. Lai tas viss notiek pašplūsmā, un tad jau redzēs, vai ir lemts.
Bet katrs šāds notikums uzjundī atmiņas. Gremdē un slēp cik gribi, bet kaut kad tā tevi tomēr pārņems. Varbūt tas būs jauns skatījums uz notiekošajām lietām, kas zina!

tā ir spēlē

Kādam jābut pirmajam, kāds būs pēdējais. Vienā spēlē pirmais būs uzvarētājs, kādā citā zaudētājs. Taču problēmas vienmēr rada tas, kas notiek tam visam pa vidu. Runā, ka tā rikotos jebkurš. Bet vai tiešām?