Tu kā gans viņām visām. Tās visas tavas domas, tavas izjūtas, un kāds cenšas tev tās visas atņemt. Pa vienai govij katrā reizē nozagt. Tu to redzi un tik pat labprāt ar to samierinies. Ar katru govi tu parunā, atvadies no tās, un tā aiziet. Nomierinies. Tevi pavada tikai cerība tās vēl kādu reizi satikt. Tu redzi to, tu ar to dzīvo, bet tev nepatīk. Viņam patīk asaras, bet tu tām netici, jo tev apnīk. Kamēr tu guli viņš citur dodas, jo tur glābts jūtas. Prom no visa, prom no divdesmit divām domām. Domām kā govīm. Tik lielām un masīvām, kā bloku māju labirints, kas no sevis prom nelaiž. Un tu gribi tikt prom, bet atceries to, kurš tev jaunu dzīvi centās mācīt. Dzīvi blakus šīm visām govīm, ne tavējo. Labāk pamāj, jo atpakaļ tā pat nesasauksi. Pasauc labāk to, kas to ir pelnījis un vēlas.
Tā viņš mums mācīja.
