Nav ne cilvēku, ne to soļu, ir tikai sasodīti auksta nakts.
Es klejoju, divos naktī, pa pilsētu, vasarā.
Es klausos, bet nekā, ne viena pati skaņa, nekā.
Stāvu uz tilta, gaidu tumsā, man likās, ka tev šeit jau jābūt.
Ja es aiziešu, nekad neuzzināšu vai tu atnāksi.
Un tu man netici, tu nosodi manas vērtības, tu nenāc.
Es stāvu viens, nekad nedomāju, ka minūtes pārtaps mēnešos, mēneši pārtop gados.
Tā mēs nodzīvojam līdz brīdim, kad es ar tevi uz akmens dzeru šampānieti, tikai tevis tur nav.
Tava gulta uz kā tu guli, ir pārtapusi tavās asarās.
Tu aizpeldi ar to prom, lai atgrieztos tur, kur tu jūties droši.
Tur tu arī paliec, kamēr es stāvu uz sava lietainā nakts tilta, tumsā.
Vietā, kur pēc idejas bija jāatrodas arī tev. Jābūt mums.
No comments:
Post a Comment