1750 dienas

1750 dienas, jeb 4 gadi, 9 mēneši, 2 nedēļas un 2 dienas. Vienkārši kosmoss! Jo šodien, dzēšot ārā vecu drazu, es atradu failu Blog.xml. Pēc neilgas domāšanas, es sapratu, kas tas ir par zvēru un ko viņš ēd. Tāpēc garlaicības mākts, es nu jau atrodos šeit. Drizāk jau slikti nekā labi, bet lai nu tas paliek citai reizei.

Šodien ir manā otrā brīvdiena. Laiks ārā patīkams, visi mākoņi pazuduši, pilnīgi skaidras debesis. Ja vēl vienīgi nebūtu tas tizlais vējš. Jūtos saguris. Laikam jau tādēļ, ka nogulēju kādas divas stundas par ilgu. Vajadzēja celties ap astoņiem, bet es piecēlos tikai pirms desmitiem.
Pēdējā laikā mani nomoka ļoti nepatīkami miega traucējumi. Nezinu kā tas ir latviski, bet angliski tas skan night terrors. Nenovēlu nevienam, nekad! Īpaši tas izpaužas naktīs starp manām darba dienām, tad nu ir vienkārši vāks. Un tas viss parasti notiek pirmajā miega fāzē, kas man ilgst ap 4 stundām. Uz rīta pusi jau var daudz maz normāli gulēt, bet līdz tam ir diezgan problemātiski. Pats labākais ir tas, ka es zinu, kas man to izraisa, bet šī brīža apstākļi ir tādi, kas neļauj to mainīt. Vai nu mans organisms pats tiks ar to galā, vai arī būs jāmeklē citi risinājumi, alternatīvas.

Kārtējo reizi dzīvē pārbaudīju veco labo sakāmvārdu - nespļauj kāpostos, kurus pašam vēlāk var nākties ēst! Galvenais, ka jokojot, pirms tam man cilvēki to teica, un es pat nedaudz apzinājos, ka tas tā var sanākt, zinot kā ar mani mūžīgi notiek. Bet jau kuro reizi dzīvē, es tieši uz to uzrāvos. Man laikam mācību šādās lietās grūti dabūt, tāpēc man patīk uzkāpt uz viena un tā paša grābekļa vairākkārt.
-----
(bļeģ atnāca, sapukstējās un sabojāja man garīgo! welcome to the Adams family, kurwa mać. Kā vienmēr!)
-----
Pazuda man visa ideja, ko es gribēju rakstīt un kā to gribēju pasniegt. Katru dienu viens un tas pats. Jāatvelk elpa un jāatgriežas, kad iepravīsies smadzenes.
-----
Tātād trupinot par iesākto kāpostos spļaušanu.
Tagad ir tā diezgan dīvaini, jo pēkšņi nāk man dzīvē atpakaļ vecas, manis paša, kādam citam izteiktas domas, padomi un lietu risinājumu. Un tie visi izrādās pa lielam patiesi. Bet pats tagad raustos, un kāpēc tieši tagad, grūti pateikt.. Un tas rada tādu dīvainu sajūtu.
Agrāk man likās, ka es esmu spēles noteicējs un tas, kurš ar citiem spēlējas, bet tagad viss ir apgriezies otrādi, un es tieku spēlēts, ja tā var teikt.  Pēc principa, don't hate the player, hate the game! Bet ir pat tā, ka šī spēlē man nedaudz patīk. Dīvaini! Un, jo es cenšos mīklas variāk atrisināt, jo sarežģītākas tās liekas. Jo vairāk cenšos rast atbildes uz jautājumiem, jo vairāk jautājumu rodas. Tieši tas, ko es agrāk teicu citiem, bet tagad varu attiecīnāt pats uz sevi. Tikai tagad man pašam neviens vairs padomu iedot nevar...

O! atnāca sms!
-----
I'm still sitting with that lazy bitch, who doesn't want to go home and she won't leave me alone. 
-----