zem acīm

Nav nekā cita, kā tikai lietus. 

Nav ne cilvēku, ne to soļu, ir tikai sasodīti auksta nakts. 

Es klejoju, divos naktī, pa pilsētu, vasarā. 

Es klausos, bet nekā, ne viena pati skaņa, nekā. 

Stāvu uz tilta, gaidu tumsā, man likās, ka tev šeit jau jābūt. 

Ja es aiziešu, nekad neuzzināšu vai tu atnāksi. 

Un tu man netici, tu nosodi manas vērtības, tu nenāc. 

Es stāvu viens, nekad nedomāju, ka minūtes pārtaps mēnešos, mēneši pārtop gados. 

Tā mēs nodzīvojam līdz brīdim, kad es ar tevi uz akmens dzeru šampānieti, tikai tevis tur nav. 

Tava gulta uz kā tu guli, ir pārtapusi tavās asarās. 

Tu aizpeldi ar to prom, lai atgrieztos tur, kur tu jūties droši. 

Tur tu arī paliec, kamēr es stāvu uz sava lietainā nakts tilta, tumsā. 

Vietā, kur pēc idejas bija jāatrodas arī tev. Jābūt mums.

es skaitīšu stundas

Šovakar atkal, kopš pagājušā gada nogales, uzdrošinos klausīties Amatory. 

Tas atkal mani noved tikai pie viena secinājuma - tā patiesi ir mana dvēsele. 

Tā pat kā divas manas dzīves, kas vēl joprojām stāv tavā plauktā!

Divdesmit divas govis

Tu kā gans viņām visām. 

Tās visas tavas domas, tavas izjūtas, un kāds cenšas tev tās visas atņemt. 

Pa vienai govij katrā reizē nozagt. 

Tu to redzi un. tik pat labprāt. ar to samierinies. 

Ar katru govi tu parunā, atvadies no tās, un tā aiziet. Nomierinies. 

Tevi pavada tikai cerība tās vēl kādu reizi satikt. 

Tu redzi to, tu ar to dzīvo, bet tev nepatīk. 

Viņam patīk asaras, bet tu tām netici, jo tev apnīk. 

Kamēr tu guli viņš citur dodas, jo tur glābts jūtas. 

Prom no visa, prom no divdesmit divām domām. Domām kā govīm. 

Tik lielām un masīvām, kā bloku māju labirints, kas no sevis prom nelaiž. 

Un tu gribi tikt prom, bet atceries to, kurš tev jaunu dzīvi centās mācīt. 

Dzīvi blakus šīm visām govīm, ne tavējo.

Labāk pamāj, jo atpakaļ tā pat nesasauksi.

Pasauc labāk to, kas to ir pelnījis un vēlas.

Tā viņš mums mācīja.

spekulanti

Nepietiek ar to, ka man jāručī, lai draugus nesasit, tagad vēl Ķelti man šitādus sūdus taisa. 

Kāds mani cenšas iedzīt nervu sabrukumā!

katrs bērns ir apģērbts atbilstoši raksturam

Tev liekas, ka Tev iet sūdīgi? Pajautā man! 

Es tomēr teikšu, ka man neiet sūdīgi. 

Tas nekas, ka vakar izšķīrās visa mana dzīve, un es kā pārvēmies lops staigāju visu dienu apkārt. 

Tu zini vēl kādu, kurš desmit minūtes pēc matemātikas eksāmena sākuma ir gājis vemt? 

Es tiešām nezinu.

Bija tik forši, ka pat acis griezās otrādi, un pildspalva rokās neturējās. 

Bet tas jau tīrais dzīves sīkums, galvenais, ka dzīvs!
Vai Tev vēl kas ko teikt?
Nē, man nav!
Respekts Tev par uzdrīkstēšanos, gan jau!

apātija

Atkal apstiprinās spēles princips. Tas tā tomēr notiek. 

Mēs alkstam pēc adrenalīna, mēs alkstam pēc šīs patīkamās sajūtas. 

Katrs izvēlas citādāku veidu, lai to sasniegtu, bet pēc tā tīko visi. 

Un, lai arī kā citiem tas nepatiktu, tomēr atkal pierādās tas, ka cilvēki mainās. 

Domāšana mainās. Un viņš man teica, ka pieredze novedīs pie saprašanas. 

Saprašana ir pats galvenais, lai spētu tikt pāri sienām. Ja sienu nav, tad viss sākas atkal no jauna. 

Tas ir pavisam savādāks, jauns piedzīvojums, jaunas emocijas, pavisam citāds skatījums uz notiekošo.

Brīžiem gan gribas pierādīt kāda sava kādreiz izteikta apgalvojuma patiesumu, kurš tagad nu ir pierādījies.

Bet šādas lietas, lai paliek sevī, sev par nelielu gandarījumu. 

Un tur nu it neko nevar darīt, ja patīk. Tā tas ir. 

Kāda cita padoms brīžiem ir zelta vērts. 

Zināma svīstošo roku, neziņas sajūta.

Tāpēc vajag saglabāt savu jaukumu un turpināt būt tādām, kāds esi. 

Lai tas viss notiek pašplūsmā, un tad jau redzēs, vai ir lemts.

Bet katrs šāds notikums uzjundī atmiņas. Gremdē un slēp cik gribi, bet kaut kad tā tevi tomēr pārņems. Varbūt tas būs jauns skatījums uz notiekošajām lietām, kas zina!

tā ir spēlē

Kādam jābūt pirmajam, kāds būs pēdējais. 

Vienā spēlē, pirmais būs uzvarētājs, kādā citā zaudētājs. 

Taču problēmas vienmēr rada tas, kas notiek tam visam pa vidu. 

Runā, ka tā rīkotos jebkurš. Bet vai tiešām?