zem acīm

Nav nekā cita, kā tikai lietus. Nav ne cilvēku, ne to soļu, ir tikai sasodīti auksta nakts. Es klejoju divos naktī pa pilsētu, vasarā, es klausos, bet nekā, ne viena pati skaņa, nekā. Stāvu uz tilta, gaidu tumsā, man likās, ka tev šeit jau jābūt. Ja es aiziešu, nekad neuzzināšu vai tu atnāksi. Un tu man netici, tu nosodi manas vērtības, tu nenāc. Es stāvu viens, nekad nedomāju, ka minūtes pārtaps mēnešos, mēneši pārtop gados. Tā mēs nodzīvojam līdz brīdim, kad es ar tevi uz akmens dzeru šampanieti, tikai tevis tur nav. Tava gulta uz kā tu guli ir pārtapusi tavās asarās. Tu aizpeldi ar to prom, lai atgrieztos tur, kur tu jūties droši. Tur tu arī paliec, kamēr es stāvu uz sava lietainā nakts tilta tumsā, vietā, kur pēc idejas bija jāatrodas arī tev. Jābūt mums.

es skaitīšu stundas

Šovakar atkal kopš pagājušā gada nogales uzdrošinos klausīties amatory. Tas atkal mani noved tikai pie viena secinājuma - tā patiesi ir mana dvēsele. Tā pat kā divas manas dzīves, kas vēljoprojām stāv tavā plauktā!