Liroepika

Neprātīgas kaislības un maldi. Pārsteidzīgas rīcības.

Par izdarītajiem grēkiem, pašas tēvs Zevs, Āti izraida no Olimpa kalna.

Tas sagrābj to aiz matiem un nomet kalna pakājē.

Ātes sirdī tas iecērt dziļu robu.

Aizvainojums. Tā alkst atriebību.

Tagad ir viņas laiks. Tā vēlas, lai cieš visi citi.

Āte notver kādu mirstīgo un, ar viltu, iesloga to bezizejā.

Kā Minotaurs, viņš tagad iesprostots šajā labirintā. 

Vietā, kur pilns nocirstu galvu.

Āte visiem stāsta, ka notvērusi kārtējo nezvēru. 

Kaut ko necilvēcīgu, bez dvēseles.

Tāpēc parastie ļaudis no viņa baidās, izvairās.

Bailes liek tiem ziedot upurus.

Ziedojums septiņu jumpravu apmērā. 

Tās, kā dienas, tiek nodotas nezvēram saplosīšanai.

Bet viņš nav agresīvs, nealkst asinis, nealkst destruktīvu iznīcību.

Zem kājām jau pietiek kritušo galvaskausu.

Tāpēc viņš tās visas brīvi laiž vaļā.

Dodot katrai iespēju izlemt pašai savu likteni.

Pēc gadiem, Āte sūta Tēseju, lai tas Minotauram galvu nocērt.

Vai viņa liktenis jau sen bijis paragrāfos uzrakstīts?

Lielā ciņa labirintā. 

Bet šajā realitātē uzvar Minotaurs. Ne ar spēku, bet viedumu.

Tas atrod pie Tēseja atslēgu. Tā ir iespēja pamest Daidala būvēto cietumu.

Pie labirinta izejas viņu sagaida Ananke. 

Tā izstāsta tam visu likteni. 

Apmātība un nepieciešamība.

Bezgalīga neizbēgamība.

Būdams brīvs, tas dodas uz Olimpa kalnu.

Viņa dvēsele ir iztukšota, tāpēc viņš vēlas vizīti ar Afrodīti.

Uzrāpjoties virsotnē, viņu sagaida tikai Hēbe.

Tā pasniedz tam biķeri. 

Liek ēst nektāru un ambroziju dzert, solot mūžīgu jaunību un nemirstību.

Bet, viņaprāt, tas viss ir tikai virspusējs plezīrs.

Tomēr sāk iedarboties Hēbes dotais eliksīrs.

Viņu pārņem glosolālija. 

Kā ekstāzē būdams, tas izdveš nebijušu skaņu kopumus.

Varbūt tā ir glotogonija? 

Viņa dvēselē notiek kodolreakcija.

Sprādziens... Viņš zaudē saikni ar realitāti. 

Skaļš bļāviens.

Pulkstenī iztek pēdējie smilšu graudi.  

Ātes sūtīti, ierodas Tanats un Aīds.

Ir pienācis laiks...

Deviņus gadus vēlāk

Sauli viņš redz iepinies dūmos.
Mēnešiem neēdis, šis būs viņa gardais kumoss.
Sēž viņš vienatnē, savā domu piestātnē.
Cīnoties ar vientulību, attopas debess pamalē.

Tur tikai neticīgie doties uzdrošinās.
Viņam šķiet, ka dzīve kļūst, kā pūstošs citāts.
Tiec pestīts un ej posties.
Bet tad, kā no ļauna murga, Tu atkal mosties.

Viņš gaida un gaida, un gaida, un gaida.
Savu ganu suni, kā tāda apjukusi aita.
Sasodīti gara statistika.
Bet tik vienkārši nezūd viņa patika.

Dienas, nedēļas, mēneši, gadi. 
Atmiņas, kā pēcteči atdusas, tik smagi.
Runā, ka labas lietas tiek ilgi gaidītas.
Viņš arī tā domāja, tomēr viņa domas ātri tika mainītas.

-------------------

Priecīgi liesma trīc, mulsums viņam nepalīdz.
Kārtējas vakars dūmu domās tīts.
Tik vieglprātīgi turpinot stūrēt šo kuģi ostā.
Viņš ātri saprot, ka tomēr atrodas uz plosta.

Iekšēja cīņa ar visu nāciju. 
Fināla uznāciens, skatāmies lielo kulmināciju.
Nokrīt priekškars, bet zālē klusums.
Kaut kā trūkst te, viņu pārņem mulsums.

Nav šoka, nav pārsteiguma, nav prieka, nav skatienu, nav nekā.
Viss ir tukšs un tikai pēdējā rindā, viena pati sēž kāda būtne.

- Nāc parunāt, - tā viņu sauc, - Izskaties nobijies, ko tad Tu šeit? - viņa
- Varbūt parunāsim par sagruvušu komunismu, atrodot noslēpumaino dzintaru istabu? 
- Un tad mēs dosimies saulei pretī, soli pa solim, kā tāds džungļu reptilis. 
- Kā arī nekad neaizmirsti, ka pat vislabākais grāmatvedis var kādreiz pārprast Tevi.
- Tagad ej viens un piepildi savu dzīvi, kāpēc Tu šeit vēl stāvi, tik stīvi?

- Man piepildīt ar ko, ar ūdeni?
- Kas tas par jautājumu? Ak Tu, stulbeni! – viņa

-------------------

Viņa visu uztver tik mierīgi,
Vēl minūti viņš spēj pretī turēties cienīgi.
Viņai īsti nav pat jādomā.
Viņas teiktais ir pārliecinošs, nepiespiestā noskaņā.

Viņš īpaši vēro ķermeņa valodu.
Un jau tajā sekundē saprot, ka bezjēdzīgi apguvis šo arodu.
Šovs atcelts, budžets izsmelts.
Parabola sāk gāzties lejā, redzamas dzirksteles.
Neviens vairs nepērk, visi sāk pārdot.
Viņš cerēja kaut uz brīdi pacelties spārnos.

Mentālās pasaules izslēgšanās.
Riebīgas sajūtas, apjukums un padošanās.
Kritiens uz grīdas un viņš iekšēji mirst.
Viņš kļūst par pasažieri, ar savu slimību sirgst.

Pāri pārlaižas dominējošs spēks.
Kaut kas pārāks, pret kuru cīnīties būtu grēks.
Tā teikt, spēle vienos vārtos.
Viņš ir mentāli izārdīts, nospiests. Pārdomas…

- Nesprēgā, šmurguli! Noņem savas rozā brilles, dzīve nekad nebūs kā idille.-

-------------------

Bet viņa stāstam bija jābūt par daiļo pilsētu.
Tagad tā pelēka, klusa, neredz nevienu cilvēku.
Ieskatoties acīs šim dievišķajam skaistumam.
Un izskatās, ka tāds pats liktenis bijis vairumam.

Bet kāpēc visi pēc tā tik ļoti tiecas?
Tur atrodas nenovērtējams rubīns, sārtas liesmas.
Tas noslēpts aiz viņas dvēseles loga.
Taču bilde ir melnbalta, klusums ved aiz rokas.

- Man laiks doties pie cita, - tik droši saka viņa.
Tukšajā zālē tas atskan viņa zemapziņā.
- Skat, kā man lietas sanāk tik dabīgi! -
- Vai tad Tu neredzi, cik viss šis man bijis mazsvarīgi? -
Viņa pieceļas un dodas prom tik sparīgi.
Kamēr viņš vēl guļ uz grīdas sāpēs paģībis.

-------------------

- Pārsedz, pārnes, varbūt tikai tad es pazemību parādīšu pār Tevi. - viņa
- Tu neesi nekas, Tu nebiji man svarīgs. -
- Man vienalga, kas ar Tevi notiks. Tu esi plēsoņām barība. -
- Liec mani mierā. Man šķiet, ka ar Tevi kaut kas nav kārtībā. -
- Tev nepieciešams psihologa pieraksts. -
- Es nebūšu pieklājīga un pārraušu Tev visas tavas dvēseles stīgas. -

Nu viss ir beidzies, viss ir galā.
Vai iznākums varēja būt arī labāks?
Viņš vienmēr ir centies un darījis daudz.
Tagad saprot, ka netika novērtēts. Klusuma pauze…

Pie horizonta nav sauszemes.
Viņš kā slīkonis meklē patvērumu, drūmu domu daudz te.
Galva kā piebāzta ar vati.
Viņa likteni izšķir finansists ar izkapti.
Nerādi ģīmi drūmu, draudziņ, izbaudi pirmsnāves vakuumu.

Scenārijs, kā Norvēģu filmā

I got nightmares in my head, I fear...

-------------------

Viņas skaistums bija patiess,
Vari mielot savas acis, skaties.
Bet pēc tam vienatnē paliec,
Jo viņai nekad vairs nepieskarties.

 

Paskaties, stāsts mans iet.

Ne tur un ne tā, kā citiem šķiet.
Triec, viņš paliek viens, pilnīgs sviests.

Šeit nekas nav obligāti spiests.

Viņu aizvieto un projām sviež.
Viņas teiktais, kā ar skalpeli sirdī griež.
Tagad sāpes šīs ir jāizcieš,
Bet viņa tik vieglprātīgi doto šķiež.

Vienaldzība izārda sirdis, ieradies ir bezmiegs.

Kamēr pāri nepaliek pat vismazākais nieks.
Cēls dievs, pretī skries, to visu nākas pārciest,
Kamēr sācies tas, ko vairs nevar apspriest.

-------------------

 

Pirms viņa bijuši daudzi citi censoņi.
Katrs no tiem citāds, katram savi toņi.
Tie visi vēlējās iekarot viņas troni.
Bet pēc tam cīnījās saprast notikušā cēloni.

Viņa no tiem prasa, lai tie darītu visu, ko tā vēlas.
Ja kāds spurojās pretī, viņai nav nekādas nožēlas.
Kad tā ieguva no tiem visu, ko vēlējās.
Tad kļuva vienaldzīga un ar to jūtām tikai spēlējās.

Pēc tam nezinādama, kā no tiem, lai tiek vaļā.

Tā kļuva nejauka, neapmierinātība top skaļāka.
Un tā tiek dedzināti skaisti būvētie tilti.
Varbūt tā šie kritušie līķi var beidzot kļūt silti?

-------------------

Aiz viņas guļ desmitiem atstāti līķi.
Tie visi saļimuši, auksti, nekustīgi, stīvi.
Viņa kāpj tiem pāri un izsakās, tik brīvi.
Neviens no tiem nav bijis gana labs, visi pasīvi.

Padomā, kaut uz brīdi par visiem šiem līķiem.
Par visām izārdītajām sirdīm, kuras uzdurtas uz pīķiem.
Bet viņa tik nicīgi uz visiem tiem skatās,
Kas viņai krīt pie kājām, no tiem ātri ir jāatvadās.

Spoži zvaigznes spīd bezmiega naktīs.
Viņas teiktas atskan galvā, saliekoties taktīs.
Acīs vairs nav redzama gaisma. 
Nievājoša attieksme, rodas dvēseles plaisa.

Tagad viņš saprot, ka vienmēr paliks tikai skaitlis.
Viņas sarakstā iks, tam ap sirdi paliek baisi.
Saprotot, ka nav spējīgs cīnīties pret tiem, kam viss sanāk,
Kam ģenētiskā loterija devusi krietni vairāk,
Tā uz tiem skatās, tik ļoti daudz skaistāk.

Bet kā muļķis, viņš uzreiz atzīt sev to nespēja.
Un tas ir iemesls, kāpēc tagad top šī dzeja.
Seja piespiesta pie viņas aukstā aizsargstikla.

Bezizeja, plaukstā redzama barga migla.

-------------------

Iemāci arī viņam to vienaldzību.
Pret kādu, par kuru emocionāli ģību.
Tādu, kas kļūst par atkarību.
Kādu, ko uztvēri par savas dvēseles barību.

Taču nevar apturēt šo alkatību,
Tāpēc nākas vienam dalīt šo platību,
Un censties nekļūt par nejauku radību.
Tu viņu neredzi kā vīru, bet kā nevajadzīgu gnīdu.

Viņš taču vienmēr bijis tik slikts, 
Neies jau standartus nolaist, tronis kļūst pikts.

Viņa spēlējas ar vīriešu jūtām, kā ar lego

Katrs guļošais pēc tam lasa kopā savu ego.

Retais, kurš ar viņu spēj vienā līmenī būt.

Pat viscentīgākie, nespēj par viņas vīru kļūt.
Viņa uz tiem skatās, it kā tie būtu zemāki.
Viņas prasības, Tu nekad nemāki.

Standarti tik neaizsniedzami, tie pacelti augsti,

Ja Tu netiec tiem līdzi, tad guli kaudzē, kur auksti.
Kopā ar pārējiem statistikas upuriem,
Kam iznīcinātas dvēseles, sadurtas žuburiem.

-------------------

Kamēr viņa braukāja apkārt pa svešām zemēm,
Viņš iegādājas gredzenu, nepadevās, darīja, ko spēja.
Vēlējās to pasniegt, kādā skaistā Vidusjūras salā.
Varbūt zvērot mūžīgu mīlu viss kļūs labāk...

Viņa atsakās izteikt patiesību, baltie meli.

Tas sirdī iegriezās, gaisma caur tuneli.
Es Tev teikšu vienu, bet mēs zinām, ka realitāte ir cita.

Viņš pārzina ķermeņa valodu, tā nav taisnība, tā viņam šķita.
Un, kad nokrita priekškars, tad zālē bija klusums.
Viņš saprata visu realitāti, bet vienalga pēc Tevis skums.

-------------------

Un, Tu jau zini...

Kad zeme apriņķos sauli saskaitāmas reizes,
Ja Tu attopies skumja, ka esi palikusi bez,
Kāda ar ko kopā dalīt bēdas un priekus,
Nomet lepnumu malā, varbūt atkal pagvelzīsim niekus.

Dzert, zagt un melot

Ievads...

Es dodas cauri bardakam, kas radies no cilvēku drāmas.
Taču viena kāja visu laiku paliek šajā bardakā. Varbūt tas ir mans veids, kā nepazaudēt realitāti.
To kā man klājas, var noteikt pēc sejas, ko valkāju. Bet nesatraucies, tas ir mans ceļš!
Lido, mazo putniņ, kamēr es dodas cauri nezināmajam.
Es atstāju pēdu nospiedumus. Visam vajag pieskarties.
Taču, pēc kāda laika, sienas nāk ar vien tuvāk!
Un tad vēl uzrodas sievietes, kuras cenšas mani nostumt no ceļa...
-----
Pirmā daļa...

Šis attiecas uz tām, kuras dzīvo tikai vienreiz, taču neko neatceros, kad aust rīts...

Viņa vēro tukšo glāzi tā, it kā tā spētu skatīties atpakaļ, atbildēt.
Un, ja tas tā būtu, vai glāze saprastu, ka viņa vienkārši meklē veidu kā atslābt?
Tā liek viņai dzert par lietavām, par uguni, par debesīm sārtām... Vienmēr kāds iemesls.
Spriedums pazuda pēc pāris riebīgām glāzēm.
Lai viņu iegūtu, pietika tikai ar pāris lētām frāzēm.
Laiks lido pārāk ātri, un viņa pamostas svešā gultā.
Viņas sejā var saskatīt to, cik ļoti viņa cenšas koncentrēties, tikt prom.
Taču viss ir pārāk miglains, neskaidrs. Viņa nespēj pielāgoties.
Viņai jāizdara neiespējamais! Un tas nekad nebeidzas, cikls atkal sākas no jauna.
Pastiepjas roka ļauna, lai viņai pēc tam nebūtu kauna.
Varbūt nākamreiz viņai vienkārši dzert mājās? Bet kāpēc gan, lai cietumnieks pamestu savu troni.
-----
Otrā daļa...

Šī ir tā daļa, kur viņa seja skar vējstiklu, un trieciens aptur sirdi.
Braucot nepareizi, pretējā virzienā, vienvirziena ielā... dzirdi?
Braucot uz 90, 30 zonā, 4 no rīta, otrdienā.
Nevienas dvēseles apkārt, tikai viņš un likuma kalpi.
Ja viņš tiktu līdz galam, darītu to atkal, skaties!
Viņš dzer jau kopš pusdienlaika, pats nav sašutis.
Cik daudz izdzēris, nezina. Skaits sen jau zudis.
To viņš nezina nekad, dzer kamēr kļūst mēms.
Daži saka, ka viņš ir slims, sievietes domā, ka ķēms.
Bet viņš domā, ka ir iemīlējies. Kamēr nāve mūs šķirs, un pat tad vēl pa vienai!
Un viņa sāpes? Tās nekas neizdzēsīs līdz pat pēdējai dienai.
Viņš maldina sevi, maldina citus.
Dzīve ir skaista, sēdi kluss!
-----
Un tāpēc viņš uztin par godu tiem, kas iemīlas dzirā līdz nāvei!
Ja viņš nespēj izglābt dienu, labāk izbalina prātu.
Izbalināt, piedūmot, atslābināt.... vakuums!
-----
Priekā tauta!

Padziļināti

Visi šie dzelzs putni pārlūko viņa grēku pilsētu.
Kādreiz bijusi jauka, tagad tā kuce ir pelēka un netīra.
Ja viņš atgriezīsies, noteikti paņems to līdz.
Tā pat kā kukaiņi pirms lietus nerimtīgi sīc.
Lietus, lietus, lietus, tas nekad nedodas prom.
Viņam nācās atvadīties no dažiem nevajadzīgiem gramiem. Augšanas sāpes, tā teikt.
---
Mūzika maina cilvēkus ap viņu. Tie liek viņam jukt prātā.
Prātā, prātā, kas gan cits viņam varētu būt prātā...
Viņš cenšas sevi nepazaudēt.
---
Viņa prāts sāk lēni lidot, kā dūmi bezgaisa telpā.
Sarkanie zaldāti, tie atnes viņam nemieru, katrā izelpā.
Mēs tēmējam savus ieročus realitātē, cerībā nomedīt sapņus.
Katram tas dots dažāds, taču ne vienmēr kluss.
---
Laimīgs kā līksmība.
Pilsēta ir mūsu, atgūsti to par samaksu.
Viņš turpina smalcināt un bērt.
Tik ilgi, kamēr acis grūti atvērt.
Valūtas un noteikumi kontrolē visu ap viņu.
Ļauj savam prātam attīstīties kaut minūti.
Bet viņš var derēt, tu vēl joprojām nesapoti...
---
Viņš turpina smalcināt savas nezāles, atvieglojot prātu.
Tikai ļauj viņam to pieraktīt.
Uguns skaņa. Vēja šalkoņa.
Viņš ir karsts. Viņš ir kā šķiltava.
Ietinies dūmos, viņš cērt. Pielaid uguni, ko tagad? Zelta drudzis.
---
Viņš zvēr, viņa varonis sēž uz heroīna.
Šī plūsma, kilogramiem!
Viņš varētu pārdot sniegu slēpošanas trasēm.
Viņš varētu pārdot fanātus velnam, neticīgos baznīcām.
Bļeģ, viņš varētu pārdot ūdeni motorlaivām!
Un šīs acis ir ikoniskas.
Tagad viņš glabā pāris mirušas sejas savā kabatā, ādas apvalkā.
Viņš kļūst izbalējis, jau dienām, tāpēc akmens seju valkā.
---
---
---
Visspēcīgākā kontroles forma izpaužas, kad tu domā, ka esi brīvs,
bet patiesībā ar tevi fundamentāli manipulē un nosaka ko un kā darīt.
Viena diktatūras forma ir atrodoties cietuma kamerā,
kur tu vari redzēt restes un pieskarties tām - otra, atrodoties cietuma kamerā,
kur tu nevari redzēt restes, bet tu domā, ka esi brīvs.
---
Cilvēce cieš no masveida hipnozes. Mūs hipnotizē ziņu lasītāji, politiķi, skolotāji, lektori.
Mēs dzīvojam valstīs un vispārīgi pasaulē, kuru vada neticami slimi cilvēki.
Bezdibenis starp to, ko mums pasniedz, kas notiek, un to, kas petiesībā notiek,
ir nereāli milzīgs.
---
Visspēcīgākais hipnotizētājs, uz šīs planētas, ir iegarena
pudele istabas stūrī. Tā konstanti stāsta mums, kam ticēt un kas ir īsts.
Ja tu vari pārliecināt cilvēkus, ka tas, ko viņi redz ar savām acīm ir īsts,
tu vari tiem ieskaidrot pilnīgi jebko.

Request

Darkness. Sea. Frames. Anger. Disbelief. Daylight. Morning. Reflections. Laughter.
Maybe he is so evil that he attracts all of these tragedies. He wonders.
As things became more hectic in his life, he started fading out. He began to lie to himself, it wasn't fair, he hates it now.

One day he met this mysterious girl and she was beautiful too. He looks closely at her eyes, a nice light shade of blue.
They both are a little older, from the things they have been through. Experience, as they say.
But one of them is still hesitant.
He is feeling like his goal is to make these grey skies turn blue. But in the blink of an eye it all could go away. So even if it's just for twenty minutes, he wants to drive around with her, to be with her.
He thinks about his life in the present, not past.
Funny how few month ago he thought it couldn't be so.

They both are just carelessly lying in this bed of mystery. Hazy. Nobody can reach them.
He never felt more comfortable with his face so close to hers.
No pressure, no rush, just the two of them. Still, he is never sure what kind of games she's playing. Chess is a dangerous game, he knows. Difference.
See! He lives outside the city, where there's nothing to do. He just looks around for a meaning of life, while he's sitting on his lawn.

Days gone by. They both start to know each other a bit. At least that's what he thinks.
So here it is, listen!
-------
He hopes that she can understand his honesty. He tells her no matter what, he's gonna be there for her. She just has to ask! She maybe doesn't want to believe it, but that's true.
She doesn't have to believe it, but he thinks about her every single day. He sings about her every way cause she is the perfect melody. She is his Muse.
He knows the world isn't perfect. But to him, she is everything now. His little light of sunshine, he is holding to..
What he sees in her eyes words can't explain. He just thinks, that she is the most beautiful person, and he wants her to know that, to hear that.
He likes her music, but at the end of the day he knows he doesn't really know her yet...
-----
He is looking at her, at her eyes. He feels like his heart has stopped beating.
But she just laughs at him.

When the night falls all around them and beautiful music is creating peaceful atmosphere,
He leans forward and whispers in her ear "Magic, Ty jesteś bardzo, bardzo piękna".
She just smiles and says nothing.
He said he will make her smile for the simple fact he just loves it.
He will make her smile just so he can sleep next to her and look at it.

Yet, he still sits alone with his twisted, sick mind and thinks.
Is he really different then the others before him, is he special in any way. Is he even any good...
But isn't that exactly what every single asshole thinks about himself?
He doesn't know and it is out of his powers to get to the answer of this. This time he can't do it alone...
-----
Silence.

Garantijas

Viss notika ātri, kā kameras zibspuldze. Negadījums - tad tā sekas.
Viņš pat nav pārliecināts, kas izraisīja negadījumu. Ja viņam būtu spēka, viņš droši vien smietos.
Viņš jūtas tik atviegloti. Silts kā asinis, guļot uz muguras saulē žāvētos dubļos.
Nav jēgas pat mēģināt piecelties.
Viņa acis, kā pielipušas zilajām debesīm.
Un šī ir bijusi skaista vasara. Tas viņam atgādina laiku, kad viņš bija jaunāks. Viņš mēdza skaitīt pērkona skaņas.
Viņš spēj sasmaržot svaigi pļautu zāli, kura jaucās ar degušas gumijas aromātu.
Un skatīties nebija nepieciešams, jo viņš spēja sadzirdēt cik lēni garām brauc satiksme.
Viņi visi, loga otrajā pusē. Vēro notikušo, bauda šovu.
Viņš dzirdēja tuvojamies sirēnas. Mamma kādreiz teica, lai aizpiežam savas ausis.
Skaņa kļūst tik izteikti dzidra un skaidra, kamēr visi citi trokšņi pazūd.
Un šobrīd viņš cenšas to visu bloķēt, neielaist, iedomājoties skaņas, kuras tu izsaki.
Viņš redzēja divus putnus lidojam uz dienvidiem, Tas viņam atgādināja pirmo dienu. Atmiņas šķiet tik reālas. Tāpat kā viss, ko viņš juta.
Viņam kļūst skumji. Viņš grib raudāt, bet glabā asaras noslēptas.
Balsis. Soļi. Policijas radio kreisajā pusē. Troksnis liek viņam pārdomāt.
Kaut kur pa vidu tam visam, viņam aizrāvās elpa. Slīdot. Peldot. Sapņojot. Kāds kiedz.
Bet viņš pat nevēlas zināt iemeslu, Tāpēc viņš cenšas noturēt savu uzmanību uz skatu, ko redz.
Tu spēlē savas kārtis, turies stipri. Bet tas nav nemaz tik grūti dziedāt skumju dziesmu.
Mums visiem ir rētas un lauzti kauli, bet lielākā daļa no tām paliek tuvu sirdij.
Viņš gaidīja lietusgāzi, sākamies. Lietus mākoņi, pāri viņa galvai, kļuva tumši.
Un tad viņš ieraudzīja savu glābēju, iznirstam no vētras skavām. Viņa bija ģērbusies tumši zilā halātā.
Viņš aizvera acis un turpināja vērot. Un pirmo reizi viņš jūtas, kā no jauna piedzimis.

Ja tu spēj viņu izglābt, doties uz vietu, kur ir droši un patīkami.
Viņš nezin, cik ilgi vēl spēs, bet centīsies nenovilkt tevi lejā.