Mēnešiem neēdis, šis būs viņa gardais kumoss.
Sēž viņš vienatnē, savā domu piestātnē.
Cīnoties ar vientulību, attopas debess pamalē.
Tur tikai neticīgie doties uzdrošinās.
Viņam šķiet, ka dzīve kļūst, kā pūstošs citāts.
Tiec pestīts un ej posties.
Bet tad, kā no ļauna murga, Tu atkal mosties.
Viņš gaida un gaida, un gaida, un gaida.
Savu ganu suni, kā tāda apjukusi aita.
Sasodīti gara statistika.
Bet tik vienkārši nezūd viņa patika.
Dienas, nedēļas, mēneši, gadi.
Atmiņas, kā pēcteči atdusas, tik smagi.
Runā, ka labas lietas tiek ilgi gaidītas.
Viņš arī tā domāja, tomēr viņa domas ātri tika mainītas.
-------------------
Kārtējas vakars dūmu domās tīts.
Tik vieglprātīgi turpinot stūrēt šo kuģi ostā.
Viņš ātri saprot, ka tomēr atrodas uz plosta.
Iekšēja cīņa ar visu nāciju.
Fināla uznāciens, skatāmies lielo kulmināciju.
Nokrīt priekškars, bet zālē klusums.
Kaut kā trūkst te, viņu pārņem mulsums.
Nav šoka, nav pārsteiguma, nav prieka, nav skatienu, nav nekā.
Viss ir tukšs un tikai pēdējā rindā, viena pati sēž kāda būtne.
- Nāc parunāt, - tā viņu sauc, - Izskaties nobijies, ko tad Tu šeit? - viņa
- Varbūt parunāsim par sagruvušu komunismu, atrodot noslēpumaino dzintaru istabu?
- Un tad mēs dosimies saulei pretī, soli pa solim, kā tāds džungļu reptilis.
- Kā arī nekad neaizmirsti, ka pat vislabākais grāmatvedis var kādreiz pārprast Tevi.
- Tagad ej viens un piepildi savu dzīvi, kāpēc Tu šeit vēl stāvi, tik stīvi?
- Man piepildīt ar ko, ar ūdeni?
- Kas tas par jautājumu? Ak Tu, stulbeni! – viņa
-------------------
Viņa visu uztver tik mierīgi,
Vēl minūti viņš spēj pretī turēties cienīgi.
Viņai īsti nav pat jādomā.
Viņas teiktais ir pārliecinošs, nepiespiestā noskaņā.
Viņš īpaši vēro ķermeņa valodu.
Un jau tajā sekundē saprot, ka bezjēdzīgi apguvis šo arodu.
Šovs atcelts, budžets izsmelts.
Parabola sāk gāzties lejā, redzamas dzirksteles.
Neviens vairs nepērk, visi sāk pārdot.
Viņš cerēja kaut uz brīdi pacelties spārnos.
Mentālās pasaules izslēgšanās.
Riebīgas sajūtas, apjukums un padošanās.
Kritiens uz grīdas un viņš iekšēji mirst.
Viņš kļūst par pasažieri, ar savu slimību sirgst.
Pāri pārlaižas dominējošs spēks.
Kaut kas pārāks, pret kuru cīnīties būtu grēks.
Tā teikt, spēle vienos vārtos.
Viņš ir mentāli izārdīts, nospiests. Pārdomas…
- Nesprēgā, šmurguli! Noņem savas rozā brilles, dzīve nekad nebūs kā idille.-
-------------------
Bet viņa stāstam bija jābūt par daiļo pilsētu.
Tagad tā pelēka, klusa, neredz nevienu cilvēku.
Ieskatoties acīs šim dievišķajam skaistumam.
Un izskatās, ka tāds pats liktenis bijis vairumam.
Bet kāpēc visi pēc tā tik ļoti tiecas?
Tur atrodas nenovērtējams rubīns, sārtas liesmas.
Tas noslēpts aiz viņas dvēseles loga.
Taču bilde ir melnbalta, klusums ved aiz rokas.
- Man laiks doties pie cita, - tik droši saka viņa.
Tukšajā zālē tas atskan viņa zemapziņā.
- Skat, kā man lietas sanāk tik dabīgi! -
- Vai tad Tu neredzi, cik viss šis man bijis mazsvarīgi? -
Viņa pieceļas un dodas prom tik sparīgi.
Kamēr viņš vēl guļ uz grīdas sāpēs paģībis.
-------------------
- Pārsedz, pārnes, varbūt tikai tad es pazemību parādīšu pār Tevi. - viņa
- Tu neesi nekas, Tu nebiji man svarīgs. -
- Man vienalga, kas ar Tevi notiks. Tu esi plēsoņām barība. -
- Liec mani mierā. Man šķiet, ka ar Tevi kaut kas nav kārtībā. -
- Tev nepieciešams psihologa pieraksts. -
- Es nebūšu pieklājīga un pārraušu Tev visas tavas dvēseles stīgas. -
Nu viss ir beidzies, viss ir galā.
Vai iznākums varēja būt arī labāks?
Viņš vienmēr ir centies un darījis daudz.
Tagad saprot, ka netika novērtēts. Klusuma pauze…
Pie horizonta nav sauszemes.
Viņš kā slīkonis meklē patvērumu, drūmu domu daudz te.
Galva kā piebāzta ar vati.
Viņa likteni izšķir finansists ar izkapti.
Nerādi ģīmi drūmu, draudziņ, izbaudi pirmsnāves vakuumu.
No comments:
Post a Comment