Liroepika

Neprātīgas kaislības un maldi. Pārsteidzīgas rīcības.

Par izdarītajiem grēkiem, pašas tēvs Zevs, Āti izraida no Olimpa kalna.

Tas sagrābj to aiz matiem un nomet kalna pakājē.

Ātes sirdī tas iecērt dziļu robu.

Aizvainojums. Tā alkst atriebību.

Tagad ir viņas laiks. Tā vēlas, lai cieš visi citi.

Āte notver kādu mirstīgo un, ar viltu, iesloga to bezizejā.

Kā Minotaurs, viņš tagad iesprostots šajā labirintā. 

Vietā, kur pilns nocirstu galvu.

Āte visiem stāsta, ka notvērusi kārtējo nezvēru. 

Kaut ko necilvēcīgu, bez dvēseles.

Tāpēc parastie ļaudis no viņa baidās, izvairās.

Bailes liek tiem ziedot upurus.

Ziedojums septiņu jumpravu apmērā. 

Tās kā dienas, tiek nodotas nezvēram saplosīšanai.

Bet viņš nav agresīvs, nealkst asinis, nealkst destruktīvu iznīcību.

Zem kājām jau pietiek kritušo galvaskausu.

Tāpēc viņš tās visas brīvi laiž vaļā.

Dodot katrai iespēju izlemt pašai savu likteni.

Pēc gadiem, Āte sūta Tēseju, lai tas Minotauram galvu nocērt.

Vai viņa liktenis jau sen bijis paragrāfos uzrakstīts?

Lielā ciņa labirintā. 

Bet šajā realitātē uzvar Minotaurs. Ne ar spēku, bet viedumu.

Tas atrod pie Tēseja atslēgu. Tā ir iespēja tikt brīvībā...

Pie labirinta izejas, viņu sagaida Ananke. 

Tā viņam izstāsta visu likteni. 

Apmātība un nepieciešamība.

Bezgalīga neizbēgamība.

Būdams brīvs, tas dodas uz Olimpa kalnu.

Viņa dvēsele ir iztukšota, tāpēc viņš vēlas vizīti ar Afrodīti.

Uzrāpjoties virsotnē, viņu sagaida tikai Hēbe.

Tā pasniedz tam biķeri. 

Liek ēst nektāru un ambroziju dzert, solot mūžīgu jaunību un nemirstību.

Bet, viņaprāt, tas viss ir tikai virspusējs plezīrs.

Tomēr sāk iedarboties Hēbes dotais eliksīrs.

Viņu pārņem glosolālija. 

Kā ekstāzē būdams, tas izdveš nebijušu skaņu kopumus.

Varbūt tā ir glotogonija? 

Viņa dvēselē notiek kodolreakcija.

Sprādziens... Viņš zaudē saikni ar realitāti. 

Skaļš bļāviens.

Pulkstenī iztek pēdējie smilšu graudi.  

Ātes sūtīti, ierodas Tanats un Aīds.

Ir pienācis laiks...