Liroepika

Neprātīgas kaislības un maldi. Pārsteidzīgas rīcības.

Par izdarītajiem grēkiem, pašas tēvs Zevs, Āti izraida no Olimpa kalna.

Tas sagrābj to aiz matiem un nomet kalna pakājē.

Ātes sirdī tas iecērt dziļu robu.

Aizvainojums. Tā alkst atriebību.

Tagad ir viņas laiks. Tā vēlas, lai cieš visi citi.

Āte notver kādu mirstīgo un, ar viltu, iesloga to bezizejā.

Kā Minotaurs, viņš tagad iesprostots šajā labirintā. 

Vietā, kur pilns nocirstu galvu.

Āte visiem stāsta, ka notvērusi kārtējo nezvēru. 

Kaut ko necilvēcīgu, bez dvēseles.

Tāpēc parastie ļaudis no viņa baidās, izvairās.

Bailes liek tiem ziedot upurus.

Ziedojums septiņu jumpravu apmērā. 

Tās kā dienas, tiek nodotas nezvēram saplosīšanai.

Bet viņš nav agresīvs, nealkst asinis, nealkst destruktīvu iznīcību.

Zem kājām jau pietiek kritušo galvaskausu.

Tāpēc viņš tās visas brīvi laiž vaļā.

Dodot katrai iespēju izlemt pašai savu likteni.

Pēc gadiem, Āte sūta Tēseju, lai tas Minotauram galvu nocērt.

Vai viņa liktenis jau sen bijis paragrāfos uzrakstīts?

Lielā ciņa labirintā. 

Bet šajā realitātē uzvar Minotaurs. Ne ar spēku, bet viedumu.

Tas atrod pie Tēseja atslēgu. Tā ir iespēja tikt brīvībā...

Pie labirinta izejas, viņu sagaida Ananke. 

Tā viņam izstāsta visu likteni. 

Apmātība un nepieciešamība.

Bezgalīga neizbēgamība.

Būdams brīvs, tas dodas uz Olimpa kalnu.

Viņa dvēsele ir iztukšota, tāpēc viņš vēlas vizīti ar Afrodīti.

Uzrāpjoties virsotnē, viņu sagaida tikai Hēbe.

Tā pasniedz tam biķeri. 

Liek ēst nektāru un ambroziju dzert, solot mūžīgu jaunību un nemirstību.

Bet, viņaprāt, tas viss ir tikai virspusējs plezīrs.

Tomēr sāk iedarboties Hēbes dotais eliksīrs.

Viņu pārņem glosolālija. 

Kā ekstāzē būdams, tas izdveš nebijušu skaņu kopumus.

Varbūt tā ir glotogonija? 

Viņa dvēselē notiek kodolreakcija.

Sprādziens... Viņš zaudē saikni ar realitāti. 

Skaļš bļāviens.

Pulkstenī iztek pēdējie smilšu graudi.  

Ātes sūtīti, ierodas Tanats un Aīds.

Ir pienācis laiks...

Deviņus gadus vēlāk

Sauli viņš redz iepinies dūmos.
Mēnešiem neēdis, šis būs viņa gardais kumoss.
Sēž viņš vienatnē, savā domu piestātnē.
Cīnoties ar vientulību, attopas debess pamalē.

Tur tikai neticīgie doties uzdrošinās.
Viņam šķiet, ka dzīve kļūst, kā pūstošs citāts.
Tiec pestīts un ej posties.
Bet tad, kā no ļauna murga, Tu atkal mosties.

Viņš gaida un gaida, un gaida, un gaida.
Savu ganu suni, kā tāda apjukusi aita.
Sasodīti gara statistika.
Bet tik vienkārši nezūd viņa patika.

Dienas, nedēļas, mēneši, gadi. 
Atmiņas, kā pēcteči atdusas, tik smagi.
Runā, ka labas lietas tiek ilgi gaidītas.
Viņš arī tā domāja, tomēr viņa domas ātri tika mainītas.

-------------------

Priecīgi liesma trīc, mulsums viņam nepalīdz.
Kārtējas vakars dūmu domās tīts.
Tik vieglprātīgi turpinot stūrēt šo kuģi ostā.
Viņš ātri saprot, ka tomēr atrodas uz plosta.

Iekšēja cīņa ar visu nāciju. 
Fināla uznāciens, skatāmies lielo kulmināciju.
Nokrīt priekškars, bet zālē klusums.
Kaut kā trūkst te, viņu pārņem mulsums.

Nav šoka, nav pārsteiguma, nav prieka, nav skatienu, nav nekā.
Viss ir tukšs un tikai pēdējā rindā, viena pati sēž kāda būtne.

- Nāc parunāt, - tā viņu sauc, - Izskaties nobijies, ko tad Tu šeit? - viņa
- Varbūt parunāsim par sagruvušu komunismu, atrodot noslēpumaino dzintaru istabu? 
- Un tad mēs dosimies saulei pretī, soli pa solim, kā tāds džungļu reptilis. 
- Kā arī nekad neaizmirsti, ka pat vislabākais grāmatvedis var kādreiz pārprast Tevi.
- Tagad ej viens un piepildi savu dzīvi, kāpēc Tu šeit vēl stāvi, tik stīvi?

- Man piepildīt ar ko, ar ūdeni?
- Kas tas par jautājumu? Ak Tu, stulbeni! – viņa

-------------------

Viņa visu uztver tik mierīgi,
Vēl minūti viņš spēj pretī turēties cienīgi.
Viņai īsti nav pat jādomā.
Viņas teiktais ir pārliecinošs, nepiespiestā noskaņā.

Viņš īpaši vēro ķermeņa valodu.
Un jau tajā sekundē saprot, ka bezjēdzīgi apguvis šo arodu.
Šovs atcelts, budžets izsmelts.
Parabola sāk gāzties lejā, redzamas dzirksteles.
Neviens vairs nepērk, visi sāk pārdot.
Viņš cerēja kaut uz brīdi pacelties spārnos.

Mentālās pasaules izslēgšanās.
Riebīgas sajūtas, apjukums un padošanās.
Kritiens uz grīdas un viņš iekšēji mirst.
Viņš kļūst par pasažieri, ar savu slimību sirgst.

Pāri pārlaižas dominējošs spēks.
Kaut kas pārāks, pret kuru cīnīties būtu grēks.
Tā teikt, spēle vienos vārtos.
Viņš ir mentāli izārdīts, nospiests. Pārdomas…

- Nesprēgā, šmurguli! Noņem savas rozā brilles, dzīve nekad nebūs kā idille.-

-------------------

Bet viņa stāstam bija jābūt par daiļo pilsētu.
Tagad tā pelēka, klusa, neredz nevienu cilvēku.
Ieskatoties acīs šim dievišķajam skaistumam.
Un izskatās, ka tāds pats liktenis bijis vairumam.

Bet kāpēc visi pēc tā tik ļoti tiecas?
Tur atrodas nenovērtējams rubīns, sārtas liesmas.
Tas noslēpts aiz viņas dvēseles loga.
Taču bilde ir melnbalta, klusums ved aiz rokas.

- Man laiks doties pie cita, - tik droši saka viņa.
Tukšajā zālē tas atskan viņa zemapziņā.
- Skat, kā man lietas sanāk tik dabīgi! -
- Vai tad Tu neredzi, cik viss šis man bijis mazsvarīgi? -
Viņa pieceļas un dodas prom tik sparīgi.
Kamēr viņš vēl guļ uz grīdas sāpēs paģībis.

-------------------

- Pārsedz, pārnes, varbūt tikai tad es pazemību parādīšu pār Tevi. - viņa
- Tu neesi nekas, Tu nebiji man svarīgs. -
- Man vienalga, kas ar Tevi notiks. Tu esi plēsoņām barība. -
- Liec mani mierā. Man šķiet, ka ar Tevi kaut kas nav kārtībā. -
- Tev nepieciešams psihologa pieraksts. -
- Es nebūšu pieklājīga un pārraušu Tev visas tavas dvēseles stīgas. -

Nu viss ir beidzies, viss ir galā.
Vai iznākums varēja būt arī labāks?
Viņš vienmēr ir centies un darījis daudz.
Tagad saprot, ka netika novērtēts. Klusuma pauze…

Pie horizonta nav sauszemes.
Viņš kā slīkonis meklē patvērumu, drūmu domu daudz te.
Galva kā piebāzta ar vati.
Viņa likteni izšķir finansists ar izkapti.
Nerādi ģīmi drūmu, draudziņ, izbaudi pirmsnāves vakuumu.

Scenārijs, kā norvēģu filmā

I got nightmares in my head, I fear...

-------------------

Viņas skaistums bija patiess,
Vari mielot savas acis, skaties.
Bet pēc tam vienatnē paliec,
Jo viņai nekad vairs nepieskarties.

 

Paskaties, stāsts mans iet.

Ne tur un ne tā, kā citiem šķiet.
Triec, viņš paliek viens, pilnīgs sviests.

Šeit nekas nav obligāti spiests.

Viņu aizvieto un projām sviež.
Viņas teiktais, kā ar skalpeli sirdī griež.
Tagad sāpes šīs ir jāizcieš,
Bet viņa tik vieglprātīgi doto šķiež.

Vienaldzība izārda sirdis, ieradies ir bezmiegs.

Kamēr pāri nepaliek pat vismazākais nieks.
Cēls dievs, pretī skries, to visu nākas pārciest,
Kamēr sācies tas, ko vairs nevar apspriest.

-------------------

 

Pirms viņa bijuši daudzi citi censoņi.
Katrs no tiem citāds, katram savi toņi.
Tie visi vēlējās iekarot viņas troni.
Bet pēc tam cīnījās saprast notikušā cēloni.

Viņa no tiem prasa, lai tie darītu visu, ko tā vēlas.
Ja kāds spurojās pretī, viņai nav nekādas nožēlas.
Kad tā ieguva no tiem visu, ko vēlējās.
Tad kļuva vienaldzīga un ar to jūtām tikai spēlējās.

Pēc tam nezinādama, kā no tiem, lai tiek vaļā.

Tā kļuva nejauka, neapmierinātība top skaļāka.
Un tā tiek dedzināti skaisti būvētie tilti.
Varbūt tā šie kritušie līķi var beidzot kļūt silti?

-------------------

Aiz viņas guļ desmitiem atstāti līķi.
Tie visi saļimuši, auksti, nekustīgi, stīvi.
Viņa kāpj tiem pāri un izsakās, tik brīvi.
Neviens no tiem nav bijis gana labs, visi pasīvi.

Padomā, kaut uz brīdi par visiem šiem līķiem.
Par visām izārdītajām sirdīm, kuras uzdurtas uz pīķiem.
Bet viņa tik nicīgi uz visiem tiem skatās,
Kas viņai krīt pie kājām, no tiem ātri ir jāatvadās.

Spoži zvaigznes spīd bezmiega naktīs.
Viņas teiktas atskan galvā, saliekoties taktīs.
Acīs vairs nav redzama gaisma. 
Nievājoša attieksme, rodas dvēseles plaisa.

Tagad viņš saprot, ka vienmēr paliks tikai skaitlis.
Viņas sarakstā iks, tam ap sirdi paliek baisi.
Saprotot, ka nav spējīgs cīnīties pret tiem, kam viss sanāk,
Kam ģenētiskā loterija devusi krietni vairāk,
Tā uz tiem skatās, tik ļoti daudz skaistāk.

Bet kā muļķis, viņš uzreiz atzīt sev to nespēja.
Un tas ir iemesls, kāpēc tagad top šī dzeja.
Seja piespiesta pie viņas aukstā aizsargstikla.

Bezizeja, plaukstā redzama barga migla.

-------------------

Iemāci arī viņam to vienaldzību.
Pret kādu, par kuru emocionāli ģību.
Tādu, kas kļūst par atkarību.
Kādu, ko uztvēri par savas dvēseles barību.

Taču nevar apturēt šo alkatību,
Tāpēc nākas vienam dalīt šo platību,
Un censties nekļūt par nejauku radību.
Tu viņu neredzi kā vīru, bet kā nevajadzīgu gnīdu.

Viņš taču vienmēr bijis tik slikts, 
Neies jau standartus nolaist, tronis kļūst pikts.

Viņa spēlējas ar vīriešu jūtām, kā ar lego

Katrs guļošais pēc tam lasa kopā savu ego.

Retais, kurš ar viņu spēj vienā līmenī būt.

Pat viscentīgākie, nespēj par viņas vīru kļūt.
Viņa uz tiem skatās, it kā tie būtu zemāki.
Viņas prasības, Tu nekad nemāki.

Standarti tik neaizsniedzami, tie pacelti augsti,

Ja Tu netiec tiem līdzi, tad guli kaudzē, kur auksti.
Kopā ar pārējiem statistikas upuriem,
Kam iznīcinātas dvēseles, sadurtas žuburiem.

-------------------

Kamēr viņa braukāja apkārt pa svešām zemēm,
Viņš iegādājas gredzenu, nepadevās, darīja, ko spēja.
Vēlējās to pasniegt, kādā skaistā Vidusjūras salā.
Varbūt zvērot mūžīgu mīlu viss kļūs labāk...

Viņa atsakās izteikt patiesību, baltie meli.

Tas sirdī iegriezās, gaisma caur tuneli.
Es Tev teikšu vienu, bet mēs zinām, ka realitāte ir cita.

Viņš pārzina ķermeņa valodu, tā nav taisnība, tā viņam šķita.
Un, kad nokrita priekškars, tad zālē bija klusums.
Viņš saprata visu realitāti, bet vienalga pēc Tevis skums.

-------------------

Un, Tu jau zini...

Kad zeme apriņķos sauli saskaitāmas reizes,
Ja Tu attopies skumja, ka esi palikusi bez,
Kāda ar ko kopā dalīt bēdas un priekus,
Nomet lepnumu malā, varbūt atkal pagvelzīsim niekus.