Scenārijs, kā norvēģu filmā

I got nightmares in my head, I fear...

-------------------

Viņas skaistums bija patiess,
Vari mielot savas acis, skaties.
Bet pēc tam vienatnē paliec,
Jo viņai nekad vairs nepieskarties.

 

Paskaties, stāsts mans iet.

Ne tur un ne tā, kā citiem šķiet.
Triec, viņš paliek viens, pilnīgs sviests.

Šeit nekas nav obligāti spiests.

Viņu aizvieto un projām sviež.
Viņas teiktais, kā ar skalpeli sirdī griež.
Tagad sāpes šīs ir jāizcieš,
Bet viņa tik vieglprātīgi doto šķiež.

Vienaldzība izārda sirdis, ieradies ir bezmiegs.

Kamēr pāri nepaliek pat vismazākais nieks.
Cēls dievs, pretī skries, to visu nākas pārciest,
Kamēr sācies tas, ko vairs nevar apspriest.

-------------------

 

Pirms viņa bijuši daudzi citi censoņi.
Katrs no tiem citāds, katram savi toņi.
Tie visi vēlējās iekarot viņas troni.
Bet pēc tam cīnījās saprast notikušā cēloni.

Viņa no tiem prasa, lai tie darītu visu, ko tā vēlas.
Ja kāds spurojās pretī, viņai nav nekādas nožēlas.
Kad tā ieguva no tiem visu, ko vēlējās.
Tad kļuva vienaldzīga un ar to jūtām tikai spēlējās.

Pēc tam nezinādama, kā no tiem, lai tiek vaļā.

Tā kļuva nejauka, neapmierinātība top skaļāka.
Un tā tiek dedzināti skaisti būvētie tilti.
Varbūt tā šie kritušie līķi var beidzot kļūt silti?

-------------------

Aiz viņas guļ desmitiem atstāti līķi.
Tie visi saļimuši, auksti, nekustīgi, stīvi.
Viņa kāpj tiem pāri un izsakās, tik brīvi.
Neviens no tiem nav bijis gana labs, visi pasīvi.

Padomā, kaut uz brīdi par visiem šiem līķiem.
Par visām izārdītajām sirdīm, kuras uzdurtas uz pīķiem.
Bet viņa tik nicīgi uz visiem tiem skatās,
Kas viņai krīt pie kājām, no tiem ātri ir jāatvadās.

Spoži zvaigznes spīd bezmiega naktīs.
Viņas teiktas atskan galvā, saliekoties taktīs.
Acīs vairs nav redzama gaisma. 
Nievājoša attieksme, rodas dvēseles plaisa.

Tagad viņš saprot, ka vienmēr paliks tikai skaitlis.
Viņas sarakstā iks, tam ap sirdi paliek baisi.
Saprotot, ka nav spējīgs cīnīties pret tiem, kam viss sanāk,
Kam ģenētiskā loterija devusi krietni vairāk,
Tā uz tiem skatās, tik ļoti daudz skaistāk.

Bet kā muļķis, viņš uzreiz atzīt sev to nespēja.
Un tas ir iemesls, kāpēc tagad top šī dzeja.
Seja piespiesta pie viņas aukstā aizsargstikla.

Bezizeja, plaukstā redzama barga migla.

-------------------

Iemāci arī viņam to vienaldzību.
Pret kādu, par kuru emocionāli ģību.
Tādu, kas kļūst par atkarību.
Kādu, ko uztvēri par savas dvēseles barību.

Taču nevar apturēt šo alkatību,
Tāpēc nākas vienam dalīt šo platību,
Un censties nekļūt par nejauku radību.
Tu viņu neredzi kā vīru, bet kā nevajadzīgu gnīdu.

Viņš taču vienmēr bijis tik slikts, 
Neies jau standartus nolaist, tronis kļūst pikts.

Viņa spēlējas ar vīriešu jūtām, kā ar lego

Katrs guļošais pēc tam lasa kopā savu ego.

Retais, kurš ar viņu spēj vienā līmenī būt.

Pat viscentīgākie, nespēj par viņas vīru kļūt.
Viņa uz tiem skatās, it kā tie būtu zemāki.
Viņas prasības, Tu nekad nemāki.

Standarti tik neaizsniedzami, tie pacelti augsti,

Ja Tu netiec tiem līdzi, tad guli kaudzē, kur auksti.
Kopā ar pārējiem statistikas upuriem,
Kam iznīcinātas dvēseles, sadurtas žuburiem.

-------------------

Kamēr viņa braukāja apkārt pa svešām zemēm,
Viņš iegādājas gredzenu, nepadevās, darīja, ko spēja.
Vēlējās to pasniegt, kādā skaistā Vidusjūras salā.
Varbūt zvērot mūžīgu mīlu viss kļūs labāk...

Viņa atsakās izteikt patiesību, baltie meli.

Tas sirdī iegriezās, gaisma caur tuneli.
Es Tev teikšu vienu, bet mēs zinām, ka realitāte ir cita.

Viņš pārzina ķermeņa valodu, tā nav taisnība, tā viņam šķita.
Un, kad nokrita priekškars, tad zālē bija klusums.
Viņš saprata visu realitāti, bet vienalga pēc Tevis skums.

-------------------

Un, Tu jau zini...

Kad zeme apriņķos sauli saskaitāmas reizes,
Ja Tu attopies skumja, ka esi palikusi bez,
Kāda ar ko kopā dalīt bēdas un priekus,
Nomet lepnumu malā, varbūt atkal pagvelzīsim niekus.