viņš pazina pilsētu - chapter 18

Cik patīkami ir lūkoties jaukajā, skaistajā un mīlīgajā. Viņu pārņem prieks. Labas, priecīgas sajūtas. Viņš jūtas lepns ar sevi un sev apkārtējiem. Pasaule turpina kļūt jocīgāka un cilvēku personības arvien spēcīgākas. Ta nu arī rodas visi konflikti un nesaskaņas. Īpaši, ja vienkopus atrodas daudz šādu spēcīgu personību, katra no tām par savu viedokli pārliecināta un ir mazsvarīgi, ko domā tas otrs. Bet mēs taču galu galā visi elpojam vienu gaisu. Citiem, viņaprāt, nevajadzētu būt nekādām privilēģijām uz to. Tas nu ne pie kā laba nenoved. Viņš jau kādu laiku ir aptvēris, ka šajā visā pasaules farsā, bez īpaša iemesla, iesaistīties nav jēgas. Labāk paklusē un paklausies citos, jo katrs sevi taču uzskata par labāko un gudrāko. Tas jau uzreiz nenozīmē, ka viņš tagad uztraucas par savu reputāciju un par to, ko citi par viņu domā. Viņa uzskati tā nav mainījušies. Labāk ļauj, lai citi sevi izpauž, kad pienāks tava kārta, tev tiks dota iespēja citiem sevi pierādīt, un tad viņi tevi arī novertēs. Bet kamēr pasaulē valda nesaskaņas, uzaicini viņu uz sarunu. Iedzer tēju, pasēdi, pajautā kā klājas. Viņš tev var izstāstīt daudz jauka un tev interesējoša. Viņš pastāstīs par sev dzīvē jaukiem, dārgiem un īpašiem cilvēkiem. Un no viņiem visiem ir viens, pats dārgākais un jaukākais, bez kura nu viņš savu dzīvi nespēj iedomāties. Tici man, tu zini kurš tas ir.
Elpo.

viņš pazina pilsētu - chapter 17

Viņš apzinās savu vainu, apzinās savu nodarījumu. Viņš pazemīgi lūdz piedošanu, jo nekas cits viņam vairs nav atlicis. Cerība uz labāku nākotni uz labajiem laikiem. Viņš centīsies mainīties un ar katru jaunu dienu kļūt arvien labāks un gudrāks. Laiks maina visu. Viņš cer, ka tikai uz labu. Aizmirsti visas muļķības, ko viņš ir sarunājis. Nu viņš apzinās savu domu stulbumu, nepareizību un egoismu. Cik tomēr citreiz ir labi, ja kāds viņam iebāž skarbo patiesību acīs. Un viņa trulais prāts sāk beidzot domāt un saprast, ka viņam varbūt tomēr nav taisnība. Tas sāk saprast, ka viņa rīcība ir neattaisnojami riebīga. Ko tādu attaisnot nevar, un nu vismaz viņš to saprot.
Ja spēj, piedod viņam.

viņš pazina pilsētu - chapter 16

Un viss atkal atgriežas. Viens starp daudziem. Viens no visa. Visas lielās neptveramās, amorālas ļaužu pārpilnības. Bet viņš nezin, viņš nemāk, viņš patiešām nesaprot. Nav neviena, kas viņas varētu to visu izskaidrot. Ir tikai neapmierinātiba un dusmas. Vai tad viņš ir gribējis, ko ļaunu darīt, speciāli, lai citam slikti. Viņš jūtas kā milzu goliāts starp mazām, trauslām puķītēm, ja pieskaras vienai, novīst visas. Un atkal stādi visas no jauna, no nulles. Kā gan viņš kaut ko tādu var speciāli, apzināti gribēt. Iemāci viņam.

viņš pazina pilsētu - chapter 15

Cik daži stāsti tomēr sevī ietver dziļu domu. Tos dzirdot par tiem gribas domāt atkal un atkal. Var priecāties, ka tas nav noticis ar tevi, un neviens, kas ko tādu nav pieredzējis, nespēj saprast kā pēc tam jūtas. Tas vienkārši nav iespējams. Un arī viņam dažkārt ir sajūta, ka viņu nesaprot. Viņš jūtas dīvaini atšķirīgs. Sapratne. Un cik daudz savā dzīvē tiek sabojātas lietas, cik daudz nākas maksāt par kādu nepareizu lēmumu vai rīcību. Ļauties mirklim, domāt, ka tā ir pareizi, bet pēc tā visa saņemt neko, tukšumu. Un tas viss tev velkas līdz, no tā vienkārši nevar atbrīvoties. Šīs atmiņas tiek noliktas visdziļāk prāta nostūros ar domu tās nekad neatcerēties, bet vienalga ir brīži, kad tas viss uzpeld. Un atkal negācijas tevi pārņem. Var spēlēties ar savu destruktīvo likteni, bet par to var maksāt mūžīgi un šo spēli var arī nekad nebeigt. Tā ilgst mūžīgi.
Savādo nevar aizmirst.

viņš pazina pilsētu - chapter 14

Ieklaisies viņa vārdos. Varbūt, ka pārsvarā viņa teiktais ir nenozīmīgs, bet tajā var atrast kaut ko, kas iespējams domāts nopietnāk kā izklausās. Ieklausies viņa stāstos par dzīvi, par savu pilsētu, savu patiesību. Palūdz, lai viņš kādu no tiem pastāsta atkārtoti. Jo viņa dzīvē pieredzētais tomēr ir kaut kā vērts un viņa zināšana tev var dzīvē noderēt. Izmanto to.
Tas viss nemaz varbūt nav tik mazsvarīgs kā tev liekas.

viņš pazina pilsētu - chapter 13

Viņa stāsti tā ir viņa patiesība. Bet viss ko viņš nezina, izmaina viņu. Viņš zina kurp dodas, zina, kas gaidāms. Viss norit tā kā tam jābūt. Un varbūt tagad citi ir tie, kas uztver visu pārāk nopietni. Viņam tikai gribas nedaudz morāla miera, jo viņš jūt, ka tas grūtais nu ir aiz muguras, un ir atnācis atkal patīkamais. Un turpinās monotonais epilogs. Atkal un atkal, līdz tavs prāts paliek pavisam nejūtīgs. Ar tevi nu dara lietas, kuras tev pašam darīt aizliedz. Bet tev paliek tikai tas mazais, nedaudzais ar kuru nākas samierināties, kamēr kāds cits dabū gandrīz visu. Viņam atliek vien justies apmierinātam ar notiekošo un klusēt. Viņa domas, lai paliek nezināmas. Tās pazūd gaisa milzīgajā masā un sajaucas ar simtiem tādu pašu domu, kuras nu vairs neviens nespēj atšķirt. Varbūt arī nemaz nevajag. Bet viņš turpinās darīt tā kā līdz šim. Tikai to paši augstāko ierobežos, jo viņš nevēlas kļūt tāds kā visi. Bet tas viss tomēr kļūst aizvien dīvaināk un dīvaināk. Varbūt dīvainais ir labs. Viņš gaidīs.
Gaidīs, bet, ja nu uzrodas kāds liecinieks.