viņš pazina pilsētu - chapter 7

Nē, viņš nebūt nav ģeniāls. Viņam vienkārši ir kas īpašs, kas tāds kā nav citiem. Viņam ir sava īpašā Ģenialitāte. Un lai arī ko citi teiktu, viņš šo Ģenialitāti nemainītu ne pret ko citu.
Ja viņš dzīve reiz ko ieguvis, tad izturas pret to ar īpašu rūpību, saudzīgumu un sargā to līdz pēdējam.

viņš pazina pilsētu - chapter 6

Tā nu viņa dienas vientulībā ritēja un viņam tik ļoti pazīstamā pilsēta ar pazīstamajiem baložiem kļuva ar vien drūmāka un skumju pārņemta. Pelēkums bija pārņēmis ielas un cilvēkus. Cilvēkos nemanīja entuziasmu, tie nepriecājās par ikdienišķām lietām, viņu pārņēma sajūtas, ka šis pēlēkums aprij pasaules pozitīvismu. Bet, lai arī kā tu censtos atšķirtos un būt citāds, pūlis tevi agri vai vēlu aprīs ar visu savu pelēkumu. Lai arī cik pelēka un drūma būtu pasaule, tomer bija lietas, kas viņam dzīvē nesa prieku un gandarījumu. Laimi dzīvē. Citiem viņš to neizrādīja. Kam gan visiem zināt īsto viņu? Un tā nu atkal viņš nonāk pie secinājuma, ka cilvēku priekštati par kādu, ļoti reti atbilst patiesībai. Reti viņi patiesi saprot kāds šis cilvēks ir.
Un vēl viņa domās klīda vārdi. Kādi īpaši vārdi, ko bija kaut kur dzirdējis. Varbūt atkal tas bija mirklis, kas tos atnesa līdz ar savu burvību. To viņš īsti nezināja un tas viņam nešķita arī svarīgi. Svarīgi bija paši vārdi, kas nelika viņam mieru. Nepareizie vārdi, neīstajā brīdi var sabojāt visu burvību. Kas tie par vārdiem? Zilbes, nesakarīgi to savienojumi. Kaut kas par citu cilvēku atrašanu, kaut kas par kādu līdzīgu cilvēku citur. Citur? Kur? Kur ir šis kāds? NĒ! viņš nēvēlējas nevienu citu meklēt. Viņam pietika ar tām vērtībām, kas viņam bija.
Miers un gandarījums.
Paliec pie viņa, ja reiz esi viņu atradis!

viņš pazina pilsētu - chapter 5

Lai gan ir cilvēki, kas uzksata, ka viņš jau ir daudz savā dzīvē pieredzējis, tomēr ir lietas un cilvēku rīcības, kas viņu spēj pārsteigt un mulsināt. Bet tas varbūt arī padara dzīvi interesantāku, ka pavisam negaidītā brīdi notiek lietas, kuras tu negaidi. Tā nu viņš tikai ļāvās mirkļa burvībai. Un mirklis viņu pārsteidza, tā rīcība viņu pārsteidza. Miklis ar viņu spēlējās, ļāva viņam to baudīt, baudīt tā kā nekad agrāk. Viņš zināja visu sākumu beigas, zināja kā tas viss jau kādreiz sācies, bet visam kādreiz jābeidzas, viss kādreiz beidzas. Mirklis zūd, atstājot savu burvību nopakaļ. Mirklis ar saviem spēlētājiem spēles izspēlējis, atstāj tos vienus. Vienus, tik viņam labi pazīstamajā pilsētā, bet iekšējās sajūtas viņam tik svešas. Viņu mierina kaut kur gaisā peldoši vārdi, sakot, ka tam kādreiz bija jānotiek. Un viņš par to aizdomājas. Bet viņš neuzskata sevi par tādu kā citi. Neuzskata, ka tas, kas tik ļoti saista citus, ir primārs arī viņam. Viņš nezin, kas būs vēlāk, vai mirklis atkal ar viņu spēlēs savas spēles, bet zin, ka jāpaglabā vēl tas pēdējais, kas atlicis. Arī striķu pārrāvumi, lai pagaidām paliek sasieti mezglos, līdz pienāks laiks tos atkal atsiet.
Un atkal viņš ir palicis viens ar sevi. Sauc mirkli, kas šoreiz nenāk, saka, lai paciešas un gaida, citīgi gaida. Būs.
Bet no vientulības rodas asaras.

viņš pazina pilsētu - chapter 4

Viņš bija cilvēks, kurš ātri juta aizvainojumu,
sāpīgi uztvēra jebkuru nepiekrītošu attaisnojumu.
Vai tas nozīmē, ka bija cilvēki, kuri viņu zināja?
Sastopams reti, bet ar savu dzīvi mierā, jo
viņam pietika ar to, kas viņš bija.
Pietika dzīvē ar to, ka viņš pazina pilsētu,
pazina baložus un bija redzējis pilsētu degošu.
Pilnīgam mieram sirdī viņš gaidīja kādu.
Kādu īpašu.

viņš pazina pilsētu - chapter 3

Viņi turpināja pīpēt izpūšot dūmus tik kodīgus.
Tur nemanīja cilvēkus godīgus.
Viņš izgāja ārā, ieelpoja un sajuta sāpes plaušās, pasīvās smēķēšanas sekas ārā lauzās.
Dūmi vēl joprojām acīs graužas. Un tur jau bija viņš, kurš pazina pilsētu, pazina baložus.
Nesajūsmina viņu vietas, kur cilvēki smēķē cigaretes.
Meklē.

viņš pazina pilsētu - chapter 2

viņš pazina pilsētu, pazina baložus, ja es teiktu, ka viņu pazinu - melotu!

viņš pazina pilsētu - chapter 1

stāv uz darba visrmas jauns, tukšs teksta dokuments. un viņš nemaz negrasās to aizpildīt. kam viņam to? viņš labāk dodas ārā, satiek tos ko vēlās satikt un dara to ko grib. teiksi - visatļautība? nebūt ne. tāda ir mūsdienu sabiedrība, tā mēs dzīvojam un tā dzīvo arī viņš. kam tev atšķirties? tā domāja arī viņš. bet laikam mainoties mainās arī cilvēku domas, un cilvēki sāk domāt citādāk nekā senāk, sāk nožēlot izdarīto, sāk mainīt domas attiecīgās lietās. bet tā tas notiek, notiek ar lielāko daļu un notika arī ar viņu. cilvēki, kurus agrāk viņš nievāja tagad piesaista, vārdi kurus agrāk neapdomīgi bārstīja, tagad atsaucas un nāk atpakaļ, lietas, kas agrāk darītas, neizmainīsi! atziņa? Varbūt. bet tā pat jādzīvo tālāk ar visu to, kas tev velkas līdz kā ēna, un no tās tu gribot vaļā netiksi.

Tā nu viņš sēdēja un domāja cik ļoti mūzika un skaņas pārvērš pasauli, cik ļoti īstās skaņas un īstie vārdi var spēcināt mirkli un tā burvību. pat parasts vaids vai noelšanās var izteikt daudz vairāk kā daudzi spēj iedomāties. cik ļoti daudz var sadzirdēt, bet nevar sajust vai redzēt. pasaulīgās skaņas. sēdēja viņš, klusēja un domāja. ja nu tiešām nereālas apstākļu sakritības rezultātā būtu jāizvēlas no kuras maņas šķirties - no redzes, vai dzirdes, viņš ilzēma, ka šķirtos no redzes, jo to visu, ko var sajust un sadzirdēt nevar aizstāt parasts lietas izskatas. nē, nu, protams, labāk ir, ja viss funkcionē kā vajag. tā tikai viņš sprieda.

agrāk viņam šķita, ka dzīve ir tāda parasti nodzīvojama un tāds tu arī esi kā tev lemts būt. viņš cīnījās par lietām, par kuru iegūšanu pašam sākumā nebija ticība, jo pēc katras vilšanās reizes atkal viņu pārņēma nolemtības sajūta un neticība saviem spēkiem. kāds labs draugs reiz viņam teica - es zinu, ka skrienu ar galvu sienā, bet būs tikai divi varianti, vai nu siena sabruks, vai sašķelsies mana galva, to gan viņa draugs attiecināja pats uz savu dzīvi, bet viņam šie vārdi tik dziļi iesēdās apziņā, ka nespēja tos aizmirst. bet pagāja laiks un varbūt, ka viņam arī nedaudz uzsmaidīja laime vai palīdzēja kāds cits nezināms spēks, bet siena sabruka un galvai uzlīmējot dažus plāksterus, varēja doties tālāk. tā nu viņam pavērās pavisam citādāks skats uz dzīvi un šī iegūtā lieta uzlaboja pilnīgi visu, kas bija ap viņu.
Laime.

as the rush comes

embrace me, surround me, as the rush comes!
parastā gadījumā es teiktu, ka beidzot esmu atpakaļ no Rīgas, bet ne šoreiz.
šoreiz man ir žēl, ka atkal jāatgriežas mājās un skolas rutīnā, deem!
pie māsas dzīvoklī bija tik jauki, tik ļoti jauka atmosfēra ar tik ļoti jauko Elzu. what can you want more? Nu labi gan ir tas, ka arī Elza ar mani šodien atbrauca uz Kuldīgu, nu ir savi iemesli, ja!?
rīt atkal dosies prom un tad cerams, ka ceturtdien atkal atpakaļ.
esmu tagad no viņas šķirts ~40min un man jau tā pietrūkst. nē nu, bet tā visādi citādi viss labi, kā jau vienmēr.

Baltā nakts arī bija pietiekoši interesanta, žēl tikai, ka sanāca tik maz redzēt, jo pēdējais transports mums bija pus divpadsmitos, bet pasākumi tikai ritēja pilnā sparā. nu nekas, vismaz atklāju to cik kājām liels romantisma spēks. da ladno, man palīdzēja atklāt. tas tiešām bija kaut kas tāds nu... DEEM!

negribu rīt iet uz nekādu skolu, gribas gulēt, gulēt, gulēt un sapņot par skaistām, mīlīgām lietām.

ā un man šodien pleijerim lādētājs uzsprāga. un kā izskatās šobrīd paraujot līdz ārī pašu pleijeri kaut kā daļēji.

žēl!