Tā nu viņa dienas vientulībā ritēja un viņam tik ļoti pazīstamā pilsēta ar pazīstamajiem baložiem kļuva ar vien drūmāka un skumju pārņemta. Pelēkums bija pārņēmis ielas un cilvēkus. Cilvēkos nemanīja entuziasmu, tie nepriecājās par ikdienišķām lietām, viņu pārņēma sajūtas, ka šis pēlēkums aprij pasaules pozitīvismu. Bet, lai arī kā tu censtos atšķirtos un būt citāds, pūlis tevi agri vai vēlu aprīs ar visu savu pelēkumu. Lai arī cik pelēka un drūma būtu pasaule, tomer bija lietas, kas viņam dzīvē nesa prieku un gandarījumu. Laimi dzīvē. Citiem viņš to neizrādīja. Kam gan visiem zināt īsto viņu? Un tā nu atkal viņš nonāk pie secinājuma, ka cilvēku priekštati par kādu, ļoti reti atbilst patiesībai. Reti viņi patiesi saprot kāds šis cilvēks ir.
Un vēl viņa domās klīda vārdi. Kādi īpaši vārdi, ko bija kaut kur dzirdējis. Varbūt atkal tas bija mirklis, kas tos atnesa līdz ar savu burvību. To viņš īsti nezināja un tas viņam nešķita arī svarīgi. Svarīgi bija paši vārdi, kas nelika viņam mieru. Nepareizie vārdi, neīstajā brīdi var sabojāt visu burvību. Kas tie par vārdiem? Zilbes, nesakarīgi to savienojumi. Kaut kas par citu cilvēku atrašanu, kaut kas par kādu līdzīgu cilvēku citur. Citur? Kur? Kur ir šis kāds? NĒ! viņš nēvēlējas nevienu citu meklēt. Viņam pietika ar tām vērtībām, kas viņam bija.
Miers un gandarījums.
Paliec pie viņa, ja reiz esi viņu atradis!
No comments:
Post a Comment