Request

Darkness. Sea. Frames. Anger. Disbelief. Daylight. Morning. Reflections. Laughter.
Maybe he is so evil that he attracts all of these tragedies. He wonders.
As things became more hectic in his life, he started fading out. He began to lie to himself, it wasn't fair, he hates it now.

One day he met this mysterious girl and she was beautiful too. He looks closely at her eyes, a nice light shade of blue.
They both are a little older, from the things they have been through. Experience, as they say.
But one of them is still hesitant.
He is feeling like his goal is to make these grey skies turn blue. But in the blink of an eye it all could go away. So even if it's just for a twenty minutes, he wants to drive around with her, to be with her.
He thinks about his life in the present, not past.
Funny how few month ago he thought it couldn't be so.

They both are just carelessly lying in this bed of mystery. Hazy. Nobody can reach them.
He never felt more comfortable with his face so close to hers.
No pressure, no rush, just the two of them. He is still never sure what kind of games she's playing. Chess is a dangerous game, he knows. Difference.
See! He lives outside the city, where there's nothing to do. He just looks around for a meaning of life, while he's sitting on his lawn.

Days gone by. They both start to know each other a bit. At least that's what he thinks.
So here it is, listen!
-------
He hopes that she can understand his honesty. He tells her no matter what, he's gonna be there for her. She just has to ask! She maybe doesn't want to believe it, but that's true.
She doesn't have to believe it, but he thinks about her every single day. He sings about her every way cause she is the perfect melody. She is his Muse.
He knows the world isn't perfect. But to him, she is everything now. His little light of sunshine, he is holding to..
What he sees in her eyes words can't explain. He just thinks, that she is the most beautiful person, and he wants her to know that, to hear that.
He likes her music, but at the end of the day he knows he doesn't really know her yet...
-----
He is looking at her, at her eyes. He feels like his heart has stopped beating.
But she just laughs at him.

When the night falls all around them and beautiful music is creating peaceful atmosphere,
He leans forward and whispers in her ear "Magic, Ty jesteś bardzo, bardzo piękna".
She just smiles and says nothing.
He said he will make her smile for the simple fact he just loves it.
He will make her smile just so he can sleep next to her and look at it.

Yet, he still sits alone with his twisted, sick mind and thinks.
Is he really different then the others before him, is he special in any way. Is he even any good...
But isn't that exactly what every single asshole thinks about himself?
He doesn't know and it is out of his powers to get to the answer of this. This time he can't do it alone...
-----
Silence.

Garantijas

Viss notika ātri, kā kameras zibspuldze. Negadījums - tad tā sekas.
Viņš pat nav pārliecināts, kas izraisīja negadījumu. Ja viņam būtu spēka, viņš droši vien smietos.
Viņš jūtas tik atviegloti. Silts kā asinis, guļot uz muguras saulē žāvētos dubļos.
Nav jēgas pat mēģināt piecelties.
Viņa acis, kā pielipušas zilajām debesīm.
Un šī ir bijusi skaista vasara. Tas viņam atgādina laiku, kad viņš bija jaunāks. Viņš mēdza skaitīt pērkona skaņas.
Viņš spēj sasmaržot svaigi pļautu zāli, kura jaucās ar degušas gumijas aromātu.
Un skatīties nebija nepieciešams, jo viņš spēja sadzirdēt cik lēni garām brauc satiksme.
Viņi visi, loga otrajā pusē. Vēro notikušo, bauda šovu.
Viņš dzirdēja tuvojamies sirēnas. Mamma kādreiz teica, lai aizpiežam savas ausis.
Skaņa kļūst tik izteikti dzidra un skaidra, kamēr visi citi trokšņi pazūd.
Un šobrīd viņš cenšas to visu bloķēt, neielaist, iedomājoties skaņas, kuras tu izsaki.
Viņš redzēja divus putnus lidojam uz dienvidiem, Tas viņam atgādināja pirmo dienu. Atmiņas šķiet tik reālas. Tāpat kā viss, ko viņš juta.
Viņam kļūst skumji. Viņš grib raudāt, bet glabā asaras noslēptas.
Balsis. Soļi. Policijas radio kreisajā pusē. Troksnis liek viņam pārdomāt.
Kaut kur pa vidu tam visam, viņam aizrāvās elpa. Slīdot. Peldot. Sapņojot. Kāds kiedz.
Bet viņš pat nevēlas zināt iemeslu, Tāpēc viņš cenšas noturēt savu uzmanību uz skatu, ko redz.
Tu spēlē savas kārtis, turies stipri. Bet tas nav nemaz tik grūti dziedāt skumju dziesmu.
Mums visiem ir rētas un lauzti kauli, bet lielākā daļa no tām paliek tuvu sirdij.
Viņš gaidīja lietusgāzi, sākamies. Lietus mākoņi, pāri viņa galvai, kļuva tumši.
Un tad viņš ieraudzīja savu glābēju, iznirstam no vētras skavām. Viņa bija ģērbusies tumši zilā halātā.
Viņš aizvera acis un turpināja vērot. Un pirmo reizi viņš jūtas, kā no jauna piedzimis.

Ja tu spēj viņu izglābt, doties uz vietu, kur ir droši un patīkami.
Viņš nezin, cik ilgi vēl spēs, bet centīsies nenovilkt tevi lejā.

Pamatojuma teorija

Viss sākas aukstajās bezmiega naktīs. Nevarētu pat teikt, ka bezmiega, jo tas viss viņam ir piespiedu kārtā.
Tur nu viņš ir, viens ar savu pārdomu pilno galvu, viens ar savu slimības pārņemto iekšieni.
Neērtais krēsls. Nemiera izklaides. Cerības apmāns. Kritieni tumsā.
Diena no dienas, naktis pēc naktīm. Centieni izbēgt, centieni lauzt valodu.
Viņš netic, bet ja nu.
Ja nu viņš nekad nebūtu ticis piespiests to darīt. Ja nu viņš nekad nebūtu sazvanījis taksometru. Ja nu viņš būtu dabūjis uzreiz to ko īsti pat nevēlējās. Ja nu viņam nekad nenāktos garlaicību baudīt.
Viss varētu būt savādāk.
Viņš iemanto labu draugu. Prasīgu, savā ziņā uzstājīgu, bet tomēr draugu. Šis draugs viņam palīdz atvadīties no aukstajām naktīm, garlaicības un garajām stundām.
Bet pēc laika šis draugs negaidīti dodas prom, ļauj viņam pašam lidot, ļauj sevi pierādīt. Bet, ja nu šis draugs būtu palicis, nebūtu prom devies. Ja nu netiktu rīkotas atvadas.
Viņš dod sev solījumu, bet labi zina, ka nāksies šo solījumu lauzt. Lauzt, tikai šo vienu reizi.
Un zūdot atmiņai nāk jauni notikumi, pavērsieni. Jautrība, smiekli, pārpratumi kam seko naids. Bet, ja nu nebūtu radušies pārpratumi.
Tumsa, kadri, dusmas, gaisma, rīts.
Pārdomas par notikušo, smiekli. Viņu aicina doties izbraucienā, viņš piekrīt.
Smags iesākums, vēlme doties mājas. Garš, garš ceļš. Atsākas sarunas, smiekli, viņš aizmirst. Attaisnojuma viņam nav, bet visi saprot, ka tā iespējams bijusi lielā iespēja. Joki, joki, palīdzība no zāles. Nu viņam vairs variantu nav, viņš ir piesaistīts.
Jautrības un prieka pilna diena. Viņš noguris atgriežas mājas. Bet ja nu viņš šo joku būtu pārpratis.
Ja nu viņš nekad nebūtu mājas aizbraucis.
Sarunas, koķets, nenopietni komentāri.
Sitiens naglai uz galvas. Nagla izkustas. Viņš jūtas ļoti pārsteigts, bet tajā pašā laikā uztraukts, vai vajadzēja pa šo naglu vispār sist.
Galda spēles nu var sākties.
Ja nu viņš nebūtu bijis tik uztraucies. Ja nu tas netiktu pamanīts. Ja nu viņa piedāvājums tiktu pieņemts uzreiz. Tas varēja nenotikt, līdz ar to izmainīt visu notiekošo.
-------
Un, kad pēc krēslas iestāšanās atmosfēru pārņem patīkama mūzika un sarunas, viņš saprot, ka viss ir noticis tieši tā, kā tam ir bijis jānotiek. Visi dīvainie un neticamie faktori sasējušies kopā.
Un tagad viņam ir jaunas virsotnes, kuras jāiekaro. Ja nu...

Dubļi

Vētra vēl nepavisam negrasās pierimt.
Viņam šķiet, ka viņas mati ir sasieti pārāk cieši, jo kāpēc gan, lai viņa vispār būtu šeit.
Nevar sev palīdzēt, bet viņš apbrīno.
Tas ir kā ērkšķis no zemes kodola dzīlēm. Šīs izaicinājums ir daudz sarežģītāks kā iepriekšējais.
Atvērts logs. Viņa vaicā, vai kāds nāks un būs spējīgs viņu glābt.
Aizved viņu prom, pirms viņa pati ar sevi to izdara.

Viņš uzmet lēnu skatienu virzienam, kuru iekāro. Nebeidzamais bēguma ceļš.
Dūņu ūdens. Runas meita. Vājo atsijāšana. Īstais brīdis.
Nezvērs maršē uz viņu pusi. Vēl tikai 30 minūtes.
Viņa mīl sevi, nebūs neviena cita rotaļlieta.
Neviens vēl nav runājis, kā viņš. Neviens vēl nav vērojis, kā viņš. Viņa dusmojas un mulst.
Viņš vedīs viņu vērot jūru. Tur viņa varēs viļņus baudīt, aizvējā.
Drosme. Īstais laiks un vieta.
Viņš pārbrauc viņas sejai ar rādītājprikstu...
Mīli un atstāj. Mīli vai tevi atstās. Daži redz atspulgu, bet viņš atspulgam redz cauri.
Kad dzīvība atstāj ķermeni, daudzi iekšēji kliedz un krīt panikā. Viss, ko viņš kādreiz vēlējās bija tevi mācīt. Tevi aizsniegt.
Nāve ir miega brālēns.
Vienkārši aizvēr acis, skaiti aitas un elpo dziļi. Domā par atvieglojumu, kas ieskauj tevi.
Tu jau biji aizgājusi, pirms viņš tevi atrada.

Viņš saprot, ka viņas mati ne uz brīdi nav bijuši sasieti. Tie brīvi plivinās vēja ieskauti.
Paskaties, viņš ir notvēris mirstīgo! Viņš piekļauj savu seju pie viņas un apskauj viņas ķermeni, skaisto. Viņa teica, ka nogalinās. Nav svarīgi. Risks.
Un, kad lūpas saskārās, viņš ieelpoja. Šovakar visa pasaule iekļaujas viņa plaukstā.

Aizved viņu uz vietu, kur viņai nevajag būt.
Dzīvo ātri, noasiņo lēni. Viņš kādreiz izzinās runas spēju.
Tas nebūtu tas, ja upuris atkal būtu vājš...

14 dzīves virsstundas

Šodien esmu veikmsīgi pamodies laicīgāk, arī labākā noskaņojumā. Protams, ir liela nepatika par to, ka rīt atkal jādodas uz darbu, bet tā nu tas ir iekārtots. Nedēļas nogalē varbūt nebūs tik daudz darba un dienas nebūs tik stresainas, bet nu tas lai paliek uz rītdienu.
Šodien ārā laiks izskatās pārsteidzoši mierīgs. Vispār jau tas tāds bij arī vakar vakarā. Pa dienu bija tas nenormāli riebīgais vējš, kurš vakarā pazuda un vakars bija negaidīti rāms. Pat pie jūras vēja principā nebija nemaz. Par temperatūru gan ir cits stāsts.
-----
Pastāstīšu par diviem tēliem, kuriem patīk spēlēt spēles.

Trīs reizes bungājas pie durvīm, trīs dažādās dienās. Trešājā reizē beidzot sadzird un ielaiž. Nu tad bedzot, cik var.
Vakar pirmo reizi tiek sasniegts ceļa gals, tiešām burtiskā nozīmē. Izrādās, ka arī iepriekšējo reizi nemaz tik tālu no beigām nebija, bet pietrūka, laikam, vēlme.
Vakar tika spēlētas dažādas spēles. Viena no tām bija, man no tevis neko nevajag, bet tajā pašā laikā lūdzu palīdzi man, kāpēc tu neredzi.
Dziļas nopūtas. Pilnīga beztēma. Klusums. Divi dārgumu meklētāji ar lukturiem. Čalis, kas skrien un elš kā vecs opis. Divi skrituļslidotāji, kas meklē vietu, kur uzpīpēt. Divi skeitbordisti, kas rej uz suņiem. Un kā ķirsis pa virsu visam, meitene, kas devusies uz tikšanos ar 17 gadus vecāku vīrieti. Visai kolorīta kompānija.
Atpakaļ ceļā tiek spēlēts jautājumos un atbildēs. Dažādas provokācijas ar domu gūt to pašu atpakaļ, bet tā īsti tomēr neiegūt. Kautrīgums, kūtrums, izvairīšanās, novirzīšanās no tēmas, miegs.
-----
Pagaidām tas viss atgādina divas galda spēles. Šahu un dambreti. No malas skatoties, man šķiet, ka abas šīs spēlēt vajadzētu uztvert līdzīgi, un no vienas gūto pieredzi un stratēģijas pārnest otrā. Bet, jo vairāk es viņus vēroju un domāju, jo vairāk man liekas, ka viņiem abas šīs spēles ir pilnīgi dažādas. Paspēlē vienu, aizmirst, kas tajā noticis, ņem otru un tā tālāk.

Dambrete. Šī spēlē jau uzreiz iesākās pilnīgi otrādi. Baltais spēlētājs it kā piedāvāja uzspēlēt, tādā veidā atdodot pirmo gājienu melnajam spēlētājam. Viņš piedāvājumu pieņēma. Taču man liekas, ka dēļ šī iemesla, viņu spēle ir pilnīgi neordināra un saputrota.
Melnais spēlētājs cenšas spēlēt nopietni, lai gūtu rezultātus, gandarījumu un izprastu spēles sarežģītību. Baltais spēlē nepiespiesti, vēlas tikai paspēlēties prieka pēc, tā teikt, aiz gara laika, bet pats galvenais, lai provocētu melno, tādā veidā gūstot gandarījumu. Šī dambretes spēle nav nekas nopietns un abi spēlētāji to apzinās. Viņi zina, ka daudz sarežģītāka spēle ir šahs, bet šķiet, ka baltais nedaudz baidās no šīs spēles.

Tomēr gribot, negribot viņi pārslēdzas uz šaha spēli.

Abi it kā māk spēlēt, zina visu kauliņu nozīmes, kustības, stratēģijas. Abi vēl pavisam nesen šo spēli ir spēlējuši un, šķiet, pat pietiekami labi, bet kaut kā nav, trūkst. Ir zaudētas iemaņas un viltība otru apspēlēt.
Spēle ir tikai savā sākuma stadijā, ir pabīdīti daži bandinieki. Baltais vairāk būvē aizsardzības tipa shēmu, melnais cenšas uzbrukt, ielauzties un iesaistīt spēlē vairāk savas spēcīgās figūras. Viss nonāk līdz brīdim, kad melnajam ir spiesta nepieciešamība spēlē iesasitīt savu pirmo torni. Pirms tam viņš spēlē iesaistīja savu zirgu, bet pēc tam pats saprota, ka to darījis diezgan neveiksmīgi.
Baltais provocē gājienu ar torni un melnais to ļoti labi redz un jūt. Melnais sastingst un baidās izmantot savu torni. Prātā stāv neveiksmīgā zirga izspēle. Ja nu viņš to paspēlē, atpakaļ neatgūs! Bet gājiena laiks iet uz beigām un ir jāpieņem lēmums. Tornis tiek spēlēts ... mulsums ... šķiet, ka veiksmīgi.
Nākamais solis ir iesaistīt spēlē savu dāmu un otro torni, jo spēlē to pieprasa, bet nu dūša ir par īsu. It kā jau vārētu un vajadzētu, bet tad iespējams spēle pārāk ātri beigsies un pazudīs interese par to. To melnais atstāj citai reizei.
Ironiski, ka visi pārējie skatītāji no malas jau kliedz, lai melnais taisa rokādi.
....
Viņi noliek malā šahu, un spēle atkal nomainās uz dambreti, ar kauliņiem vecajās pozīcijās.
....
Tā nu es te tagad sēžu un no malas prātoju par viņu spēli. Cik veiksmīgus gājienus katrs ir veicis.Cik veiksmīgi vai neveiksmīgi katrs centies otru apspēlēt.
Cik man zināms, viņi sarunājuši šo spēli turpināt. Es gan nezinu, kad, kas, kā un ko.
Kad iegūšu lielāku saprašanu par spēli, vai būs jauni risinājumi, tad pacentīšos to izprast un izanalizēt.

Jāatzīme, ka tas ir tikai mans skatījums uz šīm spēle, no mana skatu punkta. Un ar man pieejamo, ierobežoto informāciju.

1750 dienas

1750 dienas, jeb 4 gadi, 9 mēneši, 2 nedēļas un 2 dienas. Vienkārši kosmoss! Jo šodien, dzēšot ārā vecu drazu, es atradu failu Blog.xml. Pēc neilgas domāšanas, es sapratu, kas tas ir par zvēru un ko viņš ēd. Tāpēc garlaicības mākts, es nu jau atrodos šeit. Drizāk jau slikti nekā labi, bet lai nu tas paliek citai reizei.

Šodien ir manā otrā brīvdiena. Laiks ārā patīkams, visi mākoņi pazuduši, pilnīgi skaidras debesis. Ja vēl vienīgi nebūtu tas tizlais vējš. Jūtos saguris. Laikam jau tādēļ, ka nogulēju kādas divas stundas par ilgu. Vajadzēja celties ap astoņiem, bet es piecēlos tikai pirms desmitiem.
Pēdējā laikā mani nomoka ļoti nepatīkami miega traucējumi. Nezinu kā tas ir latviski, bet angliski tas skan night terrors. Nenovēlu nevienam, nekad! Īpaši tas izpaužas naktīs starp manām darba dienām, tad nu ir vienkārši vāks. Un tas viss parasti notiek pirmajā miega fāzē, kas man ilgst ap 4 stundām. Uz rīta pusi jau var daudz maz normāli gulēt, bet līdz tam ir diezgan problemātiski. Pats labākais ir tas, ka es zinu, kas man to izraisa, bet šī brīža apstākļi ir tādi, kas neļauj to mainīt. Vai nu mans organisms pats tiks ar to galā, vai arī būs jāmeklē citi risinājumi, alternatīvas.

Kārtējo reizi dzīvē pārbaudīju veco labo sakāmvārdu - nespļauj kāpostos, kurus pašam vēlāk var nākties ēst! Galvenais, ka jokojot, pirms tam man cilvēki to teica, un es pat nedaudz apzinājos, ka tas tā var sanākt, zinot kā ar mani mūžīgi notiek. Bet jau kuro reizi dzīvē, es tieši uz to uzrāvos. Man laikam mācību šādās lietās grūti dabūt, tāpēc man patīk uzkāpt uz viena un tā paša grābekļa vairākkārt.
-----
(bļeģ atnāca, sapukstējās un sabojāja man garīgo! welcome to the Adams family, kurwa mać. Kā vienmēr!)
-----
Pazuda man visa ideja, ko es gribēju rakstīt un kā to gribēju pasniegt. Katru dienu viens un tas pats. Jāatvelk elpa un jāatgriežas, kad iepravīsies smadzenes.
-----
Tātād trupinot par iesākto kāpostos spļaušanu.
Tagad ir tā diezgan dīvaini, jo pēkšņi nāk man dzīvē atpakaļ vecas, manis paša, kādam citam izteiktas domas, padomi un lietu risinājumu. Un tie visi izrādās pa lielam patiesi. Bet pats tagad raustos, un kāpēc tieši tagad, grūti pateikt.. Un tas rada tādu dīvainu sajūtu.
Agrāk man likās, ka es esmu spēles noteicējs un tas, kurš ar citiem spēlējas, bet tagad viss ir apgriezies otrādi, un es tieku spēlēts, ja tā var teikt.  Pēc principa, don't hate the player, hate the game! Bet ir pat tā, ka šī spēlē man nedaudz patīk. Dīvaini! Un, jo es cenšos mīklas variāk atrisināt, jo sarežģītākas tās liekas. Jo vairāk cenšos rast atbildes uz jautājumiem, jo vairāk jautājumu rodas. Tieši tas, ko es agrāk teicu citiem, bet tagad varu attiecīnāt pats uz sevi. Tikai tagad man pašam neviens vairs padomu iedot nevar...

O! atnāca sms!
-----
I'm still sitting with that lazy bitch, who doesn't want to go home and she won't leave me alone. 
-----