Garantijas

Viss notika ātri, kā kameras zibspuldze. Negadījums - tad tā sekas.
Viņš pat nav pārliecināts, kas izraisīja negadījumu. Ja viņam būtu spēka, viņš droši vien smietos.
Viņš jūtas tik atviegloti. Silts kā asinis, guļot uz muguras saulē žāvētos dubļos.
Nav jēgas pat mēģināt piecelties.
Viņa acis, kā pielipušas zilajām debesīm.
Un šī ir bijusi skaista vasara. Tas viņam atgādina laiku, kad viņš bija jaunāks. Viņš mēdza skaitīt pērkona skaņas.
Viņš spēj sasmaržot svaigi pļautu zāli, kura jaucās ar degušas gumijas aromātu.
Un skatīties nebija nepieciešams, jo viņš spēja sadzirdēt cik lēni garām brauc satiksme.
Viņi visi, loga otrajā pusē. Vēro notikušo, bauda šovu.
Viņš dzirdēja tuvojamies sirēnas. Mamma kādreiz teica, lai aizpiežam savas ausis.
Skaņa kļūst tik izteikti dzidra un skaidra, kamēr visi citi trokšņi pazūd.
Un šobrīd viņš cenšas to visu bloķēt, neielaist, iedomājoties skaņas, kuras tu izsaki.
Viņš redzēja divus putnus lidojam uz dienvidiem, Tas viņam atgādināja pirmo dienu. Atmiņas šķiet tik reālas. Tāpat kā viss, ko viņš juta.
Viņam kļūst skumji. Viņš grib raudāt, bet glabā asaras noslēptas.
Balsis. Soļi. Policijas radio kreisajā pusē. Troksnis liek viņam pārdomāt.
Kaut kur pa vidu tam visam, viņam aizrāvās elpa. Slīdot. Peldot. Sapņojot. Kāds kiedz.
Bet viņš pat nevēlas zināt iemeslu, Tāpēc viņš cenšas noturēt savu uzmanību uz skatu, ko redz.
Tu spēlē savas kārtis, turies stipri. Bet tas nav nemaz tik grūti dziedāt skumju dziesmu.
Mums visiem ir rētas un lauzti kauli, bet lielākā daļa no tām paliek tuvu sirdij.
Viņš gaidīja lietusgāzi, sākamies. Lietus mākoņi, pāri viņa galvai, kļuva tumši.
Un tad viņš ieraudzīja savu glābēju, iznirstam no vētras skavām. Viņa bija ģērbusies tumši zilā halātā.
Viņš aizvera acis un turpināja vērot. Un pirmo reizi viņš jūtas, kā no jauna piedzimis.

Ja tu spēj viņu izglābt, doties uz vietu, kur ir droši un patīkami.
Viņš nezin, cik ilgi vēl spēs, bet centīsies nenovilkt tevi lejā.