Dubļi

Vētra vēl nepavisam negrasās pierimt.
Viņam šķiet, ka viņas mati ir sasieti pārāk cieši, jo kāpēc gan, lai viņa vispār būtu šeit.
Nevar sev palīdzēt, bet viņš apbrīno.
Tas ir kā ērkšķis no zemes kodola dzīlēm. Šīs izaicinājums ir daudz sarežģītāks kā iepriekšējais.
Atvērts logs. Viņa vaicā, vai kāds nāks un būs spējīgs viņu glābt.
Aizved viņu prom, pirms viņa pati ar sevi to izdara.

Viņš uzmet lēnu skatienu virzienam, kuru iekāro. Nebeidzamais bēguma ceļš.
Dūņu ūdens. Runas meita. Vājo atsijāšana. Īstais brīdis.
Nezvērs maršē uz viņu pusi. Vēl tikai 30 minūtes.
Viņa mīl sevi, nebūs neviena cita rotaļlieta.
Neviens vēl nav runājis, kā viņš. Neviens vēl nav vērojis, kā viņš. Viņa dusmojas un mulst.
Viņš vedīs viņu vērot jūru. Tur viņa varēs viļņus baudīt, aizvējā.
Drosme. Īstais laiks un vieta.
Viņš pārbrauc viņas sejai ar rādītājprikstu...
Mīli un atstāj. Mīli vai tevi atstās. Daži redz atspulgu, bet viņš atspulgam redz cauri.
Kad dzīvība atstāj ķermeni, daudzi iekšēji kliedz un krīt panikā. Viss, ko viņš kādreiz vēlējās bija tevi mācīt. Tevi aizsniegt.
Nāve ir miega brālēns.
Vienkārši aizvēr acis, skaiti aitas un elpo dziļi. Domā par atvieglojumu, kas ieskauj tevi.
Tu jau biji aizgājusi, pirms viņš tevi atrada.

Viņš saprot, ka viņas mati ne uz brīdi nav bijuši sasieti. Tie brīvi plivinās vēja ieskauti.
Paskaties, viņš ir notvēris mirstīgo! Viņš piekļauj savu seju pie viņas un apskauj viņas ķermeni, skaisto. Viņa teica, ka nogalinās. Nav svarīgi. Risks.
Un, kad lūpas saskārās, viņš ieelpoja. Šovakar visa pasaule iekļaujas viņa plaukstā.

Aizved viņu uz vietu, kur viņai nevajag būt.
Dzīvo ātri, noasiņo lēni. Viņš kādreiz izzinās runas spēju.
Tas nebūtu tas, ja upuris atkal būtu vājš...