viņš pazina pilsētu - chapter 12

Tiek lēni pāriets no skaistā uz smago - vecām, pārbaudītām vērtībām. Nostalģiskām. Domu raisošām. Viņš ir labs, vismaz cenšas tāds būt. Bet vēlamo rezultātu tas tik un tā nedod. Tu jūties tik brīvi, mierīgi. Vai tev šādos brīžos kādu vajag? Viņš laikam tomēr traucē. Nav vēl paspēts atgūties un saprast visu. Brīvība. Tu esi brīvs, tik brīvs, ka aizmirsti visas sāpes. Aizmirsti. Izdzēs visus savus sapņus, lai paliek tikai tukšums. Prāta impulss, bez noteiktas formas. Ļauj, lai tas klaiņo. Un viņš lēnām grimst. Nespēj vairs paciest, viņš mocās un ne jau paša gribas pēc. Kā tu spēj uz to tik viegli noskatīties? Bet tu spēj, un tas liekas pa visam vienkārši un elementāri. Viņu pavada cerība. Viņa paša pilsēta vairs nespēj dot mieru. Un viņš saprot, ka tas nav uz labu. Viņš sāk izbaudīt sāpēs, tās viņu vilina. Un no skaistā mirkļa viņš pamazām pāriet pretējā pusē, sliktajā, nosodāmajā. Bet ko viņam darīt, ja mirklis neatsaucas? Mirklis tikai atbild, lai paciešas, ka drīz. Pavisam drīz. Un visur viņu pavada nojautas. Atmiņas par mirkļa burvību atgriež viņu vietā, kur kādreiz sācies katrs burvīgais notikums. Bet neredz viņš šiem notikumiem beigas. Viņš redz vienīgi to, kā tie turpinās. Būs, viss būs.
Bet tu zini, ka viņš vēl joprojām gaida.

viņš pazina pilsētu - chapter 11

Tā nu ir pienācis laiks, un mirklis tam liek notikt. Pats viņš vien ir vainīgs, ka sāk mirklim kļūt tāds, nu apnicīgs. Par daudz laikam prasa. UN ar visļaunāko smaidu no visļaunākajiem un atplestām rokām sagaidi viņu kā jaundzimušu ideālo bērnu. Viņš nāk vecā vietā, viņš to aizstās, jo kam gan ir vajadzīgs vecais. Varbūt, ka tas viss ir pelnīti. Un viņš ir viss tavs, viss, pilnīgi viss. Tagad, tikai tagad viņš ir īsts. Tu spēsi atklāt visu, un tu patiesi spēsi saprast, atšķirt visu īsto. Cik gan ilgi spēs tāds būt, bet būs. Viņš centīsies, nešaubies.
Smaidi, jo viss notiek.

viņš pazina pilsētu - chapter 10

Bija pagājusi jau nedēļa. 2 - kāds viņam reiz teica, ka šis 2 ir maģisks skaitlis. Un tā nu viņš domāja, ka bija jau pagājusi nedēļa un tam nav jāpieverš uzmanība. Tas patiesībā nemaz nav svarīgi. Lietas, kuras vēl nav notikušas, vispār cilvēkiem ir mazsvarīgas. Negatīvais tiek pasniegts kā pozitīvais. Bet nezin kādēļ viņš jutās vainīgs. Atkal viņš. Tā jau paliek par rutīnu. Bet vienmēr taču jābūt kādam vainīgajam un ir cilvēki, kam vienkārši nākas uzņemties šo atbildīgo nastu. Viņam tik labi pazīstamā pilsēta sāka atsvešināties, bet viņš to prom nelaidīs. Tāds nu viņš ir, samierinies. Cīnīsies, kritīs un celsies. Tik ļoti vēsajā rudens gaisā, kurā nu jau varēja spēlēties ar savu dvašu, viņš atkal sadzirdēja kādus gaisā peldošus vārdus. Uzticēšanās. Lai arī kā viņš cenšas, ar grūtībām nākas iegūt kāda uzticēšanos un nejauši izteikts aizvainojums var visu atsviest atpakaļ. Bet viņam tas ir tik ļoti nozīmīgi, tu patiesi neredzi kā viņš cenšas? Bet kā tomēr cilvēki spēj tēlot, cik elementāri ir noslēpt emocijas un pasaulei rādīt to kā nav. Kāds cenšas un vēlas, lai viņu saprot, bet viņš iegūst neko. Gribot vai negribot, bet tur arī tiek pazaudēts entuziasms. Un cik ļoti viņš alkst, lai viņu atkal apciemo mirklis un ar viņu spēlē savas spēles. Lai viņu apbur tā burvība, un viss liekas tik skaists un ideāli pareizs. Viņš centās. Viņš mirkli aicināja, darīja tam pa prātam. Bet mirklis viņam atkal atteica un viņš iekšēji sabruka. Viņš palika tukšs, nekāds.
Ja tev patiesi jādodas, paliec lūdzu vēl tikai mazu mirklīti, jo viņš nespēj. Palīdzi viņam izbaudīt mirkli un ļauties tā burvībai.

viņš pazina pilsētu - chapter 9

Skan fons. Viņš nespēj koncentrēties, nespēj to paciest. Vajag klusumu. Tā nu viņš sēž un pats sev šobrīd rada fona skaņas. Pasaulīgās skaņas. Domu jūklis sanāk nesakarīgs un nepārdomāts, bet beigās tam visam parādās neapzināti valdzinošs sakars. Viņš jūtas tā it kā piedzīvotu jaunu dzīvi, jauni iespaidi, jaunas sajūtas. Starp visiem pelēkajiem ļaužiem, kas dzīvo viņam tik labi pazīstamajā pilsētā, atrodas arī kāds īpašs. Un šis kāds tiek dēvēts par ģeniālu. Varbūt šī ģenialitāte nav tāda kā tā var likties, varbūt, ja tu jau kādreiz esi to piedzīvojis un jutis, tu zināsi kas būs. Tu varēsi izlikties. Tu varēsi mānīt citus. Un tevi apbrīnos. Bet ja nu tu iepeldi par tālu tajā un nespēj vairs atgriezties? Tev tur iepatīkas. Varbūt tā ir parasta, apbrīnojama prasme un tu tik tiešām esi ģeniāls, bet varbūt tas ir parastais cilvēcīgums un pavisam parastā iekāre. Viņu bija pārņēmušas dīvainas sajūtas. Sajūtas, šīs sajūtas bija tās, kas viņam liek to darīt, un viņš nespēj tām pretoties, vienkārši nespēj. Bet, ja nu ir vēl kāds, kāds īpašs, kāds kurš tā nejauši liek lietām vienkārši notikt. Un ar pārdomām viņš atcerējās, ko izraisa viena nejauša, pavisam neapzināta, kustība, kas uzvēdī skumju pilnu mieru. Viņš saprot, ka par spīti visam, viss taču ir kārtība, un viss ir tā, kā tam ir jābūt.
Tu vari viņu saukt par ģeniālu vai pilnīgi traku, bet tas viss pieder sārtajām debesīm.

viņš pazina pilsētu - chapter 8

Pienāca viņam dzīve brīdis, kad nācās pārdomāt to ko bija vēlējies. Un atkal kaut kur gaisā skrēja iztaikti vārdi par to, ka nākamreiz uzmanīgāk jāvēlas. Tā nu viņš domāja un saprata, ka patiesībā pirms tu kaut ko vēlies, tu apzinies kādas sekas tas var radīt, un varbūt tu nemaz nejūties nelaimīgs, ja kas negaidīts gadās. Pirmajā brīdī liekas, ka tas ir slikti, bet pārdomājot to, var nonākt pie pavisam citas atziņas. Viņš patiesībā jutās apmierināts ar to, ko bija ieguvis. Atbildes un vārdi, ko bija guvis, viņam ļoti daudz nozīmēji. Varbūt pat negribot tika iegūts par daudz svarīgas informācijas. Bet laiks visu maina, viss nesaprotamais tiek saprasts un nepiedodamais piedots. Tā nu dzīve atkal kļūst par tādu kāda tā bijusi. Parastu. Bet viņam nelikās, ka tāda dzīve ir interesanta. Viņam gribējās dzīvē, ko citādu kā visiem, ko tādu, kas liek elpai aizrauties un mirklim apstāties. Ar gandarījuma sajūtu viņš saprata, ka viņam jau kas tāds ir. Viņš šobrīd savu dzīvi redzēja kā puzli. Viņa darbi, vārdi un teiktais bija kā puzles risinājums. Viens pēc otra kauliņi tika likti kopā. No sākuma apmales, lai saprastu kontūru un tad varēja ķerties pie paša svarīgāka, pie iekšienes. Jā, protams, visā ir savi sarežģījumi, bet arī tas viņam patika. Viņš saprata, ka viņa dzīve vairs nav parasta. Viņš vairs nejūtas kā visi. Viņš jutās īpašs. Un šī sajūtas šajos grūtajos, sarežģītajos mirkļos palīdzēja viņam rast mierinājumu un iedvesmoja turpināt tik grūti iesākto.
gandarījums.