Skan fons. Viņš nespēj koncentrēties, nespēj to paciest. Vajag klusumu. Tā nu viņš sēž un pats sev šobrīd rada fona skaņas. Pasaulīgās skaņas. Domu jūklis sanāk nesakarīgs un nepārdomāts, bet beigās tam visam parādās neapzināti valdzinošs sakars. Viņš jūtas tā it kā piedzīvotu jaunu dzīvi, jauni iespaidi, jaunas sajūtas. Starp visiem pelēkajiem ļaužiem, kas dzīvo viņam tik labi pazīstamajā pilsētā, atrodas arī kāds īpašs. Un šis kāds tiek dēvēts par ģeniālu. Varbūt šī ģenialitāte nav tāda kā tā var likties, varbūt, ja tu jau kādreiz esi to piedzīvojis un jutis, tu zināsi kas būs. Tu varēsi izlikties. Tu varēsi mānīt citus. Un tevi apbrīnos. Bet ja nu tu iepeldi par tālu tajā un nespēj vairs atgriezties? Tev tur iepatīkas. Varbūt tā ir parasta, apbrīnojama prasme un tu tik tiešām esi ģeniāls, bet varbūt tas ir parastais cilvēcīgums un pavisam parastā iekāre. Viņu bija pārņēmušas dīvainas sajūtas. Sajūtas, šīs sajūtas bija tās, kas viņam liek to darīt, un viņš nespēj tām pretoties, vienkārši nespēj. Bet, ja nu ir vēl kāds, kāds īpašs, kāds kurš tā nejauši liek lietām vienkārši notikt. Un ar pārdomām viņš atcerējās, ko izraisa viena nejauša, pavisam neapzināta, kustība, kas uzvēdī skumju pilnu mieru. Viņš saprot, ka par spīti visam, viss taču ir kārtība, un viss ir tā, kā tam ir jābūt.
Tu vari viņu saukt par ģeniālu vai pilnīgi traku, bet tas viss pieder sārtajām debesīm.
No comments:
Post a Comment