continental Love

Viss labais kādreiz beidzas, bet Tu vienmēr ceri, ka ar Tevi tā nenotiks. Arī Viņš jeb es tā cerēju. Un pie kā esmu nonācis tagad. NEKĀ. Pilnīgi nekā. Handling life and letting it drown.
Patiesības izzināšana ir muļķīgs tikums. Tā neļauj cilvēkiem iegūt to, ko viņi patiesi vēlas. Ne vienmēr dzīvē cilvēks var būt kopā ar to, kuru vēlas un kurš ļoti, ļoti patīk. Dažreiz atliek tikai noskatīties, kā tavu laimi bauda kāds cits. Un uz to noskatīties ir sasodīti smagi, bet vienmēr es dzīvošu pēc principa Hopes die last. Sit mani nost, bet es to pārdzīvot nespēju. Runā, ka laiks sadziedē visas rētas, un agri vai vēlu viss tiek aizmirst un piedots, bet pagaidām šis princips īsti labi nedarbojas. Un vēlreiz Paldies Tev.
Kamēr citi smejas un priecājas, Viņš iemīņā vārdus ezerā vidū sniegā. Šie vārdi arī vēsta visu patiesību. Tie ietver visu, kas man ir sakāms. Kāds man reiz teica, ka nevajag būt uzmācigam, ja nejūti, ka otrs to vēlas. Pietiks uzkraut Tev manus pārdzīvojumus, lai vismaz kādam ir viegli. Un patiesībā - Sūdīg Man!

Stand beside me, let me see what those hands hide.
Don't be scared about me, you are here just to see me die.
White dressed angel let me try to take you high, take you as high as i can fly. I committed suicide, you just died to see me cry. But I don`t blame you. That's your only sweet laugh.
So don't blame me, I couldn't reach the afterlife. Don't hate me, because i've never felt your heart beating.
Then I fucked up mine!

viņš pazina pilsētu - final chapter 23

Smaga, sekla elpa. Viņš turās. Jo dziļāk elpo, jo vieglāk to visu noturēt. Viņš zin, ka tā vajag, vismaz uz to brīdi tā ir labāk. Pēc tam jau tā ir viņa problēma. Bezspēks, tukšums, vientulība, ilgas, izmisums, skumjas. Tik ļoti sāp. Viņa paša mīļā un jaukā pilsēta ir sagruvusi. Sagruvusi tā, ka  viņš viens to uzcelt vairs nespēs. Nu tā viņam ir pilnīgi sveša. Mirklis pie viņa vairs neatgriezīsies. Ir zudis un aizgājis labākais laiks viņa dzīvē. Nav, viņa vienkārši vairs nav. Paldies, ka nostājies viņam līdzās un parādīji, ko patiesi slēpj tavas rokas, tas bija viss, ko viņš vēlējās. Paldies, ka biji ar viņu, kad tas bija visvairāk nepieciešams. Paldies, ka padarīji viņa dzīvē šo laiku par pašu labāko, kāds jebkad ir bijis. Paldies, ka vienkārši esi. Nevienu sliktu vārdu viņš nespēj bilst. Nebaidies par viņu, viņā paliek viss tas pats labais, kas bija sākumā. Vienas durvis aizveras, atveras kādas citas. Kas viņu tajās sagaida, laiks rādīs. Lai tukšais skatiens tevi nemāna. Tu vienmēr paliksi vienīgā, kas spēs Viņu atkal no jauna atdzīvināt. Tu vienīgā atkal spēsi pie Viņa atvest mirkli ar savu burvību. Neviens cits Viņu nepazīst tā, kā pazīsti Tu. Neviens par viņu nezin to, ko zini Tu. Un neviens cits nezin, kas patiesi ir Viņš. Viņš, kas bija ar Tevi.
Paldies Tev par visu!

viņš pazina pilsētu - chapter 22

Paņem viņu pie rokas un dodies viņam līdz. Ļauj viņam iziet caur pasauli, kurā viņš pašlaik uzturas. Tu vari pavērties apkārt un pateikt viņam, ja viņš kļūdās. Tu vari runāt ar viņu par to. Varbūt tu spēsi viņam pateikt, kāpēc viss notiek tik atturīgi. Varbūt tas tiešām ir viņš, kurš ikdienā bezmērķīgi lūkojas apkārt. Bet viņš tomēr vēl ir tas pats, kas bija. Paskaidro viņam, kas notika ar domu, kura vēstīja, ka mēs vienmēr tādi būsim. Lietas tiek aizmirstas, lietas tiek piedotas. Viņš nespēj paciest spiedienu, nespēj vairs sevi vainot par savām kļūdām. Neviens no mums tās nevēlas atzīt, un tikai retais to spēj. Un viņš cenšas pateikt, bet vairs nespēj, jo mirkļa nav blakus, tas ar visu savu burvību pie viņa vairs neatgriežas. Cik ļoti viņš to atkal gaida. Dažādas apdullinošas balsis skan viņa galvā noteiktā frekvencē. Dažādas domas, dažādas problēmas, dažādi to risinājumi. Dod viņam cerību, lai viņš nezaudē spēkus. Vienmēr jāizvēlas grūtāko ceļu. Agri vai vēlu, bet tas atmaksāsies, un cik tad tas viss liksies atkal jauki.
Tas viss arī dzīvo līdz ar viņu.

viņš pazina pilsētu - chapter 21

Atkal viņa egoistiskais, principiālais ES ir uzvarējis. Tas ir nomācis mirkli un sagrāvis tā burvību. Velti viņš cerēja, ka mirklis sev līdz atkal atnesīs savu burvību, ja pats to sagrauj. Šobrīd viņš ir pilnīgi bezspēcīgs un bezpalīdzīgs. Viņš nezin kā, lai ar sevi tiek gajā.
Grūti ir visu vainu uzņemties vienam.
Bet kā reiz jau viņš izteicās - no vientulības rodas asaras.

viņš pazina pilsētu - chapter 20

Viņa dzīve nu tiek ierakstīta jaunā desmitā. Jau tik daudz, kas izteikts, tik daudz, kas pastāstīts. Viņš atkal ir nonācis pie secinājuma, ka lielāka daļa pasaules cilvēki ir smagi egoisti. Iespējams pašiem to neapzinoties , bet, parasti, cilvēki to noliedz. Vajag kārtīgi padomāt, un tad tikai sākt izteikt secinājumus. Neviens negrib, lai tavu darbu dara kāds cits, ja tu uzskati, ka viņš to izdarīs sliktāk. Bet, ja nu tā nav. Protams, atkal viss atduras pie tā, ka katrs sevi uzskata par labāko un ir sāpīgi redzēt, ka kāds cits tavu varenību tomēr pārspēj. Vajag dot citiem iespēju sevi pierādit. Viņaprāt, nedrīkst spriest par cilvēku spējām, ja tās nav zināmas un pārbaudītas. Viņš apzinās to, ka daļēji arī pats tāds ir, bet tāds ir jebkurš no mums. Tieši tāpēc arī citiem dodam otro iespēju, lai tie mainītos. Mainītu sevi, savus uzskatus un dzīves uztveri, nožēlotu slikti darīto un apzinātos savas kļūdas. Problēmas nevar atrisināt, ja netiek mainīta domāšana. Ir jāmainās pašam un tikai tad vari to no citiem prasīt. Kritizēt un dot pārgudrus padomus spēj jebkurš no mums, bet labus vārdus pateikt īstajā brīdī, tikai retais. Šādi cilvēki ir īpaši.
Viņam tādi ir, un viens nieka sīkums viņa pozitīvās domas nemainīs.

viņš pazina pilsētu - chapter 19

Sliktais nomāc labo, un labais tiek aizmirsts. Tad nu arī tiek darītas visas trakās lietas, bet kāds nu katram mums ir uzskats par trakumu, nepārspēt vienam otra lepnumu. Un, kad viss jau beidzies, tikai tad sākam atcerēties to labo, to, kas ir kādreiz bijis, un visu šo laiku to ir nomācis sliktais. Neviens nevēlas slikto atcerēties, tāpēc mūsu globālajā atmiņā paliek tikai labais. Un viņam tas ir reizi no reizes dzīvē pierādījies. Bet no citu kļūdām taču mēs nemācāmies, tās liekas mazsvarīgas līdz brīdim, kamēr paši neciešam un tad sākam atcerēties, ka kāds jau reiz ir teicis, ka tā notiks un ka tā tas ir. Tad šis kaut kur dzirdētais padoms liekas tik labs un patiess, bet pirms tam tas bija mazsvarīgs un nevajadzīgs. Un tā virs viņa pilsētas izskan miljoniem balsu, viena par otru pārgudrāka, katrs cenšas ieskaidrot savu pārliecību un varenību, tā pat kā katrs ārsts tev cenšas ieārstēt savi taisnību. Katra ir atšķirīga, katrai ir daļa taisnības. Viņš atbrīvojas no visiem šiem miljoniem un ar viņu paliek tikai daži. Tie, kuri izraudzīti par lābakajiem. Varbūt pat ne viņš pats tos ir izvēlējies, bet gala rezultāts tā pat ir apmierinoši pozitīvs un tas visiem taču ir galvenais.
Izaudz, uzziedi un aizlido.