Es sēžu un klausos, tu lido un stāsti. Tā noris mūsu saruna, kā meistaram un pūķim.
Gribi, es tev varu izstāstīt kā ir konstruēta un kā darbojas ūdeņraža bumba. Pēc tam mēs ēdīsim picu. Pēc picas mēs klausīsimies, kā gaudo mašīnas signalizācija. Pēc tam mēs meklēsim manu šalli. Kad atradīsim šalli, mēs ilgosimies pēc vasaras. Tad mēs iesim pa ielu un smēķēsim ar cimdiem rokās. Pēc tam es Tevi nesīšu visas ielas garumā. Kad noguršu, mēs sēdēsim un baudīsim ziemas nakti. Pēc tam mēs domāsim veidu, kā apklusināt mašīnas signalizāciju. Tad mēs metīsim pilnu alu pret mājas sienu. Pēc tam mēs iesim mājās. Tad mēs, pirms aizmigšanas, runāsim par sev aktuālām lietām. No rīta mēs iesim katrs savu ceļu, lai satiktos un parunātu atkal pēc mužības.
Sunday, January 31, 2010
Wednesday, January 27, 2010
es esmu laika zaglis
Nekad neko nevajag plānot, nekad neko nevajag domāt.
Ne vienmēr visu vajag zināt, lai arī kā to gribētos.
Jālaiž, lai viss pats rit savu gaitu, ja sāksi ko mainīt, viss var sabrukt.
Dzīve nav pasaka, jo pasakām ir laimīgas beigas.
Ne vienmēr visu vajag zināt, lai arī kā to gribētos.
Jālaiž, lai viss pats rit savu gaitu, ja sāksi ko mainīt, viss var sabrukt.
Dzīve nav pasaka, jo pasakām ir laimīgas beigas.
Tuesday, January 26, 2010
Sunday, January 24, 2010
ja nepamēģināsi, neuzzināsi
Jau otro dienu karoju ar mašīnu akumulātoriem. Jau otro dienu, kāds dabū mani ievilkt. Un pāldies Dievas, ka man ir tik labi pacani un var izlīdzēt. Klozetam ir nomainīts izplūdes mehānisms, kas tika iegādāts Kuršos, un tas ir baigi labi, jo ome vairs nestreso, un mājas atgriezies miers. Atkal pārņem rutīnas sajūta, jo rīt atkal tajā būs jāieslīgst. Skola, mājas, treniņi, majas. Un tā katru darba dienu. Ta vienalga tas ir kruti.
Šodien atcerējos, ka pirtē man pienāca klāt kaut kāds čalis, no desmitās klases laikam, un teica, ka es esot kruts, un, tā kā mēs ejam vienā skolā, mums ir jāsveicinās. Man bija vienkārši - āha, lai nu tā būtu.
Un tagad visiem ir jāaizlūdz, lai rīt būtu -30 grādi, un skolā mistiski uzsprāgtu Gaures kabinets, un nebūtu uz skolu jāiet. Tas tik būtu kaut kas skaists, un visi priecātos un mājas saltu.
Šodien vēl baigi forši ar Lieni parunājām. Izdomājas, kā mēs viens otru motivējam šodien mācīties un darīt citus nepieciešamos darbus. Pagaidām, laikam, tas ir tīri labi izdevies.
Pirtī klausījos savu nereāli pārreālo telefonu, skanēja vot šitas, un man prasīja, lai iedodu paklausīties, tad man atņēma abas austiņas. Žēl. Pēc tam aizmigu skanot Hopes die last. Nezinu, kā tas iespējams. Kad pamodos, austiņas man brutāli žņaudza kakli un pa kurzemskoj raģio skanēja Miley Cyrus - party in the usa. Ar labāku dziesmu rītu iesākt vienkārši nevar.
Labi, ka ārā nav plusos, tad nabaga Serjogam būtu jāraud par kūstošo sniegu atkal.
Šodien atcerējos, ka pirtē man pienāca klāt kaut kāds čalis, no desmitās klases laikam, un teica, ka es esot kruts, un, tā kā mēs ejam vienā skolā, mums ir jāsveicinās. Man bija vienkārši - āha, lai nu tā būtu.
Un tagad visiem ir jāaizlūdz, lai rīt būtu -30 grādi, un skolā mistiski uzsprāgtu Gaures kabinets, un nebūtu uz skolu jāiet. Tas tik būtu kaut kas skaists, un visi priecātos un mājas saltu.
Šodien vēl baigi forši ar Lieni parunājām. Izdomājas, kā mēs viens otru motivējam šodien mācīties un darīt citus nepieciešamos darbus. Pagaidām, laikam, tas ir tīri labi izdevies.
Pirtī klausījos savu nereāli pārreālo telefonu, skanēja vot šitas, un man prasīja, lai iedodu paklausīties, tad man atņēma abas austiņas. Žēl. Pēc tam aizmigu skanot Hopes die last. Nezinu, kā tas iespējams. Kad pamodos, austiņas man brutāli žņaudza kakli un pa kurzemskoj raģio skanēja Miley Cyrus - party in the usa. Ar labāku dziesmu rītu iesākt vienkārši nevar.
Labi, ka ārā nav plusos, tad nabaga Serjogam būtu jāraud par kūstošo sniegu atkal.
Saturday, January 23, 2010
Kristap, pasaki, ko lai es uzrakstu!
Tātad, man esot jāraksta par savu aķīti, jeb respektrīvi kā es mocījos ar mammas mašīnas akumulātoru.
Nē, tas nav interesanti. Vakar bija Justiņa ilgi gaidītā, graujošā, super, yea, fun, rofl pirts. Nu laimīgi ir tie, kas tur nebija, tāds boring. Es tur pavadīju kādu stundu un aiztinos prom. Šorīt tikai dzirdu, ka Justiņš esot bijis kōmā un visu novēmis. Pēc tam braucu uz otru pirti. Tur bija daudz sadzērušies jauniešu, un es tur sajutos vecs. Visi galīgi komā un vemj. Nu tur bija daži labi notikumi vismaz. Vieglus cilvēkus ir patīkami nest. Ā un tur bija kaut kāds emo, kas sita meitenēm un tad viņu tur lielāka daļa klapēja un ārdijās, es tikai stāvēju un smējos. Un vēl viņš skrēja uz dīķi bļaujot, ka grib mirt, bet diemžēl ziemā uz dīķiem ir ledus un slīcināšanās viņam neizdevās. Žēl viņa. Vēl viņš raudāja, jo sniegs kūstot. Vārdā viņam Sergejs, jeb kā mēs viņu saucām Serjoga blaa.
Kristaps: "Es jau domāju. Bet nekas jau nav noticis. Nu labi vislaik kaut kas notiek, bet es vēl domāju."
Upeniekam miegs nāk. Es gan jutos tīri labi, visu dienu nokaroju ar mammas mašīnu un toaletes podu, jo tam redz pludiņš saplīsis un ome ārdās un krīt panīkā, un Kuldīga nevar nopirkt neko tādu, un laikam būs jauns klozets jāpērk, un es to negribu, un tas ir garlaicīgi, un tas pods ir stulbs, un kaimiņiem griestus nopludinājām.
Vakar man bija strutojoša angīna, kas šodien ir pārvērtusies par mana deguna caureju. Bet vismaz nav baltas mandeles, ja vien arī nesāpētu.
Labi, man vairs nav ideju.
Nē, tas nav interesanti. Vakar bija Justiņa ilgi gaidītā, graujošā, super, yea, fun, rofl pirts. Nu laimīgi ir tie, kas tur nebija, tāds boring. Es tur pavadīju kādu stundu un aiztinos prom. Šorīt tikai dzirdu, ka Justiņš esot bijis kōmā un visu novēmis. Pēc tam braucu uz otru pirti. Tur bija daudz sadzērušies jauniešu, un es tur sajutos vecs. Visi galīgi komā un vemj. Nu tur bija daži labi notikumi vismaz. Vieglus cilvēkus ir patīkami nest. Ā un tur bija kaut kāds emo, kas sita meitenēm un tad viņu tur lielāka daļa klapēja un ārdijās, es tikai stāvēju un smējos. Un vēl viņš skrēja uz dīķi bļaujot, ka grib mirt, bet diemžēl ziemā uz dīķiem ir ledus un slīcināšanās viņam neizdevās. Žēl viņa. Vēl viņš raudāja, jo sniegs kūstot. Vārdā viņam Sergejs, jeb kā mēs viņu saucām Serjoga blaa.
Kristaps: "Es jau domāju. Bet nekas jau nav noticis. Nu labi vislaik kaut kas notiek, bet es vēl domāju."
Upeniekam miegs nāk. Es gan jutos tīri labi, visu dienu nokaroju ar mammas mašīnu un toaletes podu, jo tam redz pludiņš saplīsis un ome ārdās un krīt panīkā, un Kuldīga nevar nopirkt neko tādu, un laikam būs jauns klozets jāpērk, un es to negribu, un tas ir garlaicīgi, un tas pods ir stulbs, un kaimiņiem griestus nopludinājām.
Vakar man bija strutojoša angīna, kas šodien ir pārvērtusies par mana deguna caureju. Bet vismaz nav baltas mandeles, ja vien arī nesāpētu.
Labi, man vairs nav ideju.
Sunday, January 10, 2010
par daudz to smieklu
[23:25:49] Kristraps Upniks: po* pa visu :D
[23:25:52] osīts: n da
[23:25:56] Kristraps Upniks: nu ja
[23:25:57] osīts: kam gan nav :D
[23:25:59] Kristraps Upniks: :D
[23:26:00] Kristraps Upniks: man :D
[23:26:05] Kristraps Upniks: ir
[23:26:06] Kristraps Upniks: :D
[23:26:18] osīts: kā ta ne, ja niez pakaļ tad po
[23:28:09] Kristraps Upniks: tad smird pirksts :D
[23:28:36] osīts: a ja smird visi ko tad? :D
[23:29:01] Kristraps Upniks: tad ne tikai pakalj vien ir niezejusi :D
[23:29:11] osīts: nu da ;D
[23:29:17] osīts: smagi, smagi :D
[23:25:52] osīts: n da
[23:25:56] Kristraps Upniks: nu ja
[23:25:57] osīts: kam gan nav :D
[23:25:59] Kristraps Upniks: :D
[23:26:00] Kristraps Upniks: man :D
[23:26:05] Kristraps Upniks: ir
[23:26:06] Kristraps Upniks: :D
[23:26:18] osīts: kā ta ne, ja niez pakaļ tad po
[23:28:09] Kristraps Upniks: tad smird pirksts :D
[23:28:36] osīts: a ja smird visi ko tad? :D
[23:29:01] Kristraps Upniks: tad ne tikai pakalj vien ir niezejusi :D
[23:29:11] osīts: nu da ;D
[23:29:17] osīts: smagi, smagi :D
18 to life
Cilvēki man bieži tagad jautā par astotā janvāra svinībām, kurās es itkā atzīmēju savu jubileju. Nu un tā nu, lai man nebūtu katram jāstāsta atsevišķi, es uzrakstīšu tā vakara un nakts hronoloģiju. Cilvēku vārdi, kļičkas un uzvārdi, kas tiks šeit izmantoti ir īsti, par to varat nešaubīties.
Piektdiena kā piektdiena, visi skolā nedaudz jautrāki kā citās nedēļas dienas, jūtams entuziasms katrai nākamajai stundai beidzoties. Man tajā dienā bija jātiesā manēžā sacensības. Tā nu aizgāju pēc skolas braucu uz manēžu. Justiņam tajā dienā bija dots kaujas uzdevums, noķert skolā Pupčiku un sarunāt vai vakarā nevaram iet pie viņa. Nonāku manēžā, saķīlēju tur visu, notiesāju. Izrādās, ka pie Pupola iet nevarot, bet viņš itkā esot sarunājis ar Emčiku. Tā nu man visi zvanās un jautā, kas un kur tad īsti notiek. Beigās izrādās, ka arī pie Emčik iet nevar, jo viņš ar klasesbiedriem kaut kādu filmu skatās. Tā nu ar Justiņu un Ruņīti braucam mājās no manēžas. Es piespiežu Justiņam vēlreiz pazvanīt Pupolam un uzjautāt, kas tad īsti ir. Aizvedam Ruņīt un sazvanam Pūpolu. Viņam beidzot izdodas pierunāt tēti, lai ļauj iet uz dzīvokli. Mums ar Justiņu - yeah! Sākam štukot, ko tad, lai iešuaj. Aizbraucam uz Rimi, ilgi pētam, domājam. Mošk rumu, mošk alus. Beigās ieraudzijām Hektora akciju un viss bija skaidrs, 0.7 hektors kabatā. Tā nu paiet laiks tiekamies pie Elvi, nopēram pārējiem mazajiem sīņiem alus. Vienam 5, vienam 6 un Ķezberim bamslis + 1 alus. Ejam pie Pupola, sagaidam viņu. Viņš, kā jau traks vīrs būdams, uzdāvina man 0.5 upeņu balzāmu. Tad jau bija skaidrs, ka vakars būs labs. Iešaujam dažus tostus uz manu veselību un par dzīvi. Ierodas Ruņīts, saka, ka neko nedzers. Beigās izvelk no jakas 0.5 hektoru. Visiem šoks. Turpinam iešaut. Ierodas Ričiņš, Valdis un Sīlis. Pilnīgi debīli un traki pacani. Katrs man uzdāvina 0.5 kazačik. 3 dažādas garšas. Man bija vienkārši šoks. Pēc laika ierodas Upenieks, uzdāvina man after shave. Te nu īstā jautrība sākās.
Valds ar Rič aizbrauc atpakaļ pie Marlēnas uz dzimšanas dienas svinībām. Izrādās, ka viņa dzimusi tajā pašā dienā, kad es, tikai gadu vēlāk (pēc viņas prāta spējām gan to nepateiksi ^^). Izdzeram 0.7 hektoru, izdomājam, ka jāiziet ārā jāpavēdina galva. Aizejam uz slidotavu, ārdamies tur, sparingoja, izdzeram 0.5 balzāmu. Visi tur pārjautrojušies uz ledus moon walk taisa un špagatus. Ejam atpakaļ uz dzīvokli turpinam ar 0.5 hektoru. Stipros dzērām mēs 4. Justīš, es, Pupčik un Ruņīts. Pārējie alus un sidrus. Tad Sīls ar Justiņ un Upeniek mistiski kaut kur pazūd. Mēs turpinam aizrautīgas sarunas par old school hip hoperiem, par krīzi un vēl kaut ko. Visi normāli gudri, neviens otra viedokli īpaši neapstrīd, sarunas labi turpinās. Bungā kaimiņi, ka esam pa skaļu. Uzrodas mūsu 3 pazudušie biedri. Sīls pēc tam teica, ka Justīš esot galīgās muļķibas viņam pa ceļam stāstījis, laikam čalim normāla štōse. Kaut ko par Lieni esot teicis, ka viņa Liene mūs esot uzaicinājusi pie mums. Pilnīgi bezsakari. Neatceros. Tā nu domājam ko darīt. Zvanamies. Izrādās Emčika māsa & ko Ventspils ielas dzīvoklī ir. Zvanās tur, kaut ko sarunā. Ejam. Arčiņš no Pupčika paņēma 3 litr gurķu burku itkā kā zaceni. Es jakas kabatā atrodu 0.2 binīti. Ejam, tiekam 200m līdz manai mājai. Ar Upenieku ejam no muguras, runājam. Skatos, kā krīt un izšķīst burka pie manas mājas. Visiem baisā škrobe, iet prom. Mēs ar Upņik aizejam un skatamies, ka gurķiem tak nekā nav. Sākam ēst, visi ierauga un metās mums virsū. Gurķus apēdam. Tiekam līdz Emčika mājai, uzzvanam, lai iznāk. runājam kaut ko. Man Valds zvana, ka nakšot pie mums. Es neko nesapratu, bet saku, kur esam. Pēc pus minūtes zvana Ričš, Valds no viņiem aizmucis pie mums. Skatos skrien Valdis, noliek uz aci, atskrien, gālīgi pilns. Tā nu mēs viņu nesam. Zvana telefons kaut kam. Ventspils ielā visi notinušies. Neko stiepjam Vald pie Pūpola uz dzīvokli atpakaļ. Ar Upņik atkal ejam no muguras, izdzeram bonīti. Pa ceļas Jānīti satiekam, ņemam viņu līdz. Tiekam pie Pupčik, Valds gan pa ceļam tur kaut kam pa pauri gribēja dot. Sākas fun chapter 2.
Valdim slikti šis vemj noģērbjam žaketi, lai nenotašķās. Es sēžu istabā, runāju. Pupčiks sauc, aizeju, skoatos Valdis sev atkal apakšžokli izkabinājis. Visi tur ārdās, es gan nenormāli smējos. Ar Upenieku štukojam rīcības plānu, jo atceram kā iepriekš mums gāja, kad visu nakti sēdējiem pie Valda ar visu viņa žokli. Saprotam, ka jābrauc uz slimnīcu. Protams, mēs ar Upeniek uzņemamies braukt līdz un visu tur sarunāt. Upņiks sazvana Zanīti, paņemam līdz vēl Pūpolu un maucam uz ātrajiem. Zanīte lopā ārdās, iet šķērē. Mēs tur kliedzam, ka mums bail. Aizbraucam, sarunājam ar ārstiem, kas un kā, nododam info. Sēžam, gaidam, pēc 40 min Valdis nāk ar žokli vietā. Visi laimīgi, braucam uz laukumu. Sazvanam Riču, tas atbrauc ar Sīli, Ķezber un Arčiņu. Nez no kurienes uzrodas Megns ar Justiņ. Viņi Ruņīt esot mājās pavadījuši. Justīš atkal galīgā štōsē. Visi domā ko darīt. Lielāka daļa brauc mājās. Palieku es, Justīš, Valds un Megns. Valds vislaik mums saka paldies, ka mēs esot pacani 4 life, ka nepametām un nogādājām slimnīcā. Upņiks ar teica, ka Ričš esot stulbs, ka laidis Valdi kaut kur vienu skriet, nu labi, ka viņš atskrēja līdz mums. Staigām, smejamies. Justiņam somā vēl mans 1.5 l šņabis. Es saku, ka to neviens nedabūs. Aizejam uz Selver dīķi. Kādu stundu laužam ledu un slidinamies pa kalniņu. Ar Megni gandrīz noslīkām. Bija jautri. Ejot prom nāk apsargs un vicina steku, mēs vēsi aizejam prom. Valds grib ēst. Kāda runa. Visi ejam uz statoil. FAIL. Neviens nevar paiet, ar mokām tiekam tur. Naudas nav. Sagrabinam kaut ko iekožam un ejam mājās. Ceļā pavadījām divas stundas. Sešos esmu mājās un eju gulēt. No rīta pamodos, pat slikti nebīja. Nu jāsaka gan, ka nebiju arī īpaši piedzēries. Ļāvu citiem to prieku.
Tā nu tas viss bija. Vakars bija pārjautrs visu laiku smējāmies, saucām tostus. Man pašam ahūn patika. Vienīgi, kas žēl varbūt, pietrūka vēl Liene ar Elzu, jo viņas arī man ir ļoti labi draugi un gribējās visus savākt, kas tā pat neizdevās, bet nu kā bija, bija.
Esmu priecīgs tā pat.
Piektdiena kā piektdiena, visi skolā nedaudz jautrāki kā citās nedēļas dienas, jūtams entuziasms katrai nākamajai stundai beidzoties. Man tajā dienā bija jātiesā manēžā sacensības. Tā nu aizgāju pēc skolas braucu uz manēžu. Justiņam tajā dienā bija dots kaujas uzdevums, noķert skolā Pupčiku un sarunāt vai vakarā nevaram iet pie viņa. Nonāku manēžā, saķīlēju tur visu, notiesāju. Izrādās, ka pie Pupola iet nevarot, bet viņš itkā esot sarunājis ar Emčiku. Tā nu man visi zvanās un jautā, kas un kur tad īsti notiek. Beigās izrādās, ka arī pie Emčik iet nevar, jo viņš ar klasesbiedriem kaut kādu filmu skatās. Tā nu ar Justiņu un Ruņīti braucam mājās no manēžas. Es piespiežu Justiņam vēlreiz pazvanīt Pupolam un uzjautāt, kas tad īsti ir. Aizvedam Ruņīt un sazvanam Pūpolu. Viņam beidzot izdodas pierunāt tēti, lai ļauj iet uz dzīvokli. Mums ar Justiņu - yeah! Sākam štukot, ko tad, lai iešuaj. Aizbraucam uz Rimi, ilgi pētam, domājam. Mošk rumu, mošk alus. Beigās ieraudzijām Hektora akciju un viss bija skaidrs, 0.7 hektors kabatā. Tā nu paiet laiks tiekamies pie Elvi, nopēram pārējiem mazajiem sīņiem alus. Vienam 5, vienam 6 un Ķezberim bamslis + 1 alus. Ejam pie Pupola, sagaidam viņu. Viņš, kā jau traks vīrs būdams, uzdāvina man 0.5 upeņu balzāmu. Tad jau bija skaidrs, ka vakars būs labs. Iešaujam dažus tostus uz manu veselību un par dzīvi. Ierodas Ruņīts, saka, ka neko nedzers. Beigās izvelk no jakas 0.5 hektoru. Visiem šoks. Turpinam iešaut. Ierodas Ričiņš, Valdis un Sīlis. Pilnīgi debīli un traki pacani. Katrs man uzdāvina 0.5 kazačik. 3 dažādas garšas. Man bija vienkārši šoks. Pēc laika ierodas Upenieks, uzdāvina man after shave. Te nu īstā jautrība sākās.
Valds ar Rič aizbrauc atpakaļ pie Marlēnas uz dzimšanas dienas svinībām. Izrādās, ka viņa dzimusi tajā pašā dienā, kad es, tikai gadu vēlāk (pēc viņas prāta spējām gan to nepateiksi ^^). Izdzeram 0.7 hektoru, izdomājam, ka jāiziet ārā jāpavēdina galva. Aizejam uz slidotavu, ārdamies tur, sparingoja, izdzeram 0.5 balzāmu. Visi tur pārjautrojušies uz ledus moon walk taisa un špagatus. Ejam atpakaļ uz dzīvokli turpinam ar 0.5 hektoru. Stipros dzērām mēs 4. Justīš, es, Pupčik un Ruņīts. Pārējie alus un sidrus. Tad Sīls ar Justiņ un Upeniek mistiski kaut kur pazūd. Mēs turpinam aizrautīgas sarunas par old school hip hoperiem, par krīzi un vēl kaut ko. Visi normāli gudri, neviens otra viedokli īpaši neapstrīd, sarunas labi turpinās. Bungā kaimiņi, ka esam pa skaļu. Uzrodas mūsu 3 pazudušie biedri. Sīls pēc tam teica, ka Justīš esot galīgās muļķibas viņam pa ceļam stāstījis, laikam čalim normāla štōse. Kaut ko par Lieni esot teicis, ka viņa Liene mūs esot uzaicinājusi pie mums. Pilnīgi bezsakari. Neatceros. Tā nu domājam ko darīt. Zvanamies. Izrādās Emčika māsa & ko Ventspils ielas dzīvoklī ir. Zvanās tur, kaut ko sarunā. Ejam. Arčiņš no Pupčika paņēma 3 litr gurķu burku itkā kā zaceni. Es jakas kabatā atrodu 0.2 binīti. Ejam, tiekam 200m līdz manai mājai. Ar Upenieku ejam no muguras, runājam. Skatos, kā krīt un izšķīst burka pie manas mājas. Visiem baisā škrobe, iet prom. Mēs ar Upņik aizejam un skatamies, ka gurķiem tak nekā nav. Sākam ēst, visi ierauga un metās mums virsū. Gurķus apēdam. Tiekam līdz Emčika mājai, uzzvanam, lai iznāk. runājam kaut ko. Man Valds zvana, ka nakšot pie mums. Es neko nesapratu, bet saku, kur esam. Pēc pus minūtes zvana Ričš, Valds no viņiem aizmucis pie mums. Skatos skrien Valdis, noliek uz aci, atskrien, gālīgi pilns. Tā nu mēs viņu nesam. Zvana telefons kaut kam. Ventspils ielā visi notinušies. Neko stiepjam Vald pie Pūpola uz dzīvokli atpakaļ. Ar Upņik atkal ejam no muguras, izdzeram bonīti. Pa ceļas Jānīti satiekam, ņemam viņu līdz. Tiekam pie Pupčik, Valds gan pa ceļam tur kaut kam pa pauri gribēja dot. Sākas fun chapter 2.
Valdim slikti šis vemj noģērbjam žaketi, lai nenotašķās. Es sēžu istabā, runāju. Pupčiks sauc, aizeju, skoatos Valdis sev atkal apakšžokli izkabinājis. Visi tur ārdās, es gan nenormāli smējos. Ar Upenieku štukojam rīcības plānu, jo atceram kā iepriekš mums gāja, kad visu nakti sēdējiem pie Valda ar visu viņa žokli. Saprotam, ka jābrauc uz slimnīcu. Protams, mēs ar Upeniek uzņemamies braukt līdz un visu tur sarunāt. Upņiks sazvana Zanīti, paņemam līdz vēl Pūpolu un maucam uz ātrajiem. Zanīte lopā ārdās, iet šķērē. Mēs tur kliedzam, ka mums bail. Aizbraucam, sarunājam ar ārstiem, kas un kā, nododam info. Sēžam, gaidam, pēc 40 min Valdis nāk ar žokli vietā. Visi laimīgi, braucam uz laukumu. Sazvanam Riču, tas atbrauc ar Sīli, Ķezber un Arčiņu. Nez no kurienes uzrodas Megns ar Justiņ. Viņi Ruņīt esot mājās pavadījuši. Justīš atkal galīgā štōsē. Visi domā ko darīt. Lielāka daļa brauc mājās. Palieku es, Justīš, Valds un Megns. Valds vislaik mums saka paldies, ka mēs esot pacani 4 life, ka nepametām un nogādājām slimnīcā. Upņiks ar teica, ka Ričš esot stulbs, ka laidis Valdi kaut kur vienu skriet, nu labi, ka viņš atskrēja līdz mums. Staigām, smejamies. Justiņam somā vēl mans 1.5 l šņabis. Es saku, ka to neviens nedabūs. Aizejam uz Selver dīķi. Kādu stundu laužam ledu un slidinamies pa kalniņu. Ar Megni gandrīz noslīkām. Bija jautri. Ejot prom nāk apsargs un vicina steku, mēs vēsi aizejam prom. Valds grib ēst. Kāda runa. Visi ejam uz statoil. FAIL. Neviens nevar paiet, ar mokām tiekam tur. Naudas nav. Sagrabinam kaut ko iekožam un ejam mājās. Ceļā pavadījām divas stundas. Sešos esmu mājās un eju gulēt. No rīta pamodos, pat slikti nebīja. Nu jāsaka gan, ka nebiju arī īpaši piedzēries. Ļāvu citiem to prieku.
Tā nu tas viss bija. Vakars bija pārjautrs visu laiku smējāmies, saucām tostus. Man pašam ahūn patika. Vienīgi, kas žēl varbūt, pietrūka vēl Liene ar Elzu, jo viņas arī man ir ļoti labi draugi un gribējās visus savākt, kas tā pat neizdevās, bet nu kā bija, bija.
Esmu priecīgs tā pat.
Wednesday, January 6, 2010
grow up and blow away
Tā nu divtūkstoš desmitā gada sestais janvāris iet uz beigām. Diezgan žēl, ka šī diena iekrita tieši pirmajā skolas dienā, kura, protams, bija nereāli kruta. Lai nepārkarstu smadzenes nācās aiziet no divām stundām. Esmu sapratis, ka otraja pusgadā man ir vēl mazāka motivācija mācīties. To es sapratu psiholoģijā mācoties par motivācija veidiem. Mana motivācija ir devusies atvaļinājumā, atpūtā no manis. Varbūt, ka esmu to pelnījis un tā ir labāk. Lai jau atpūšas, man jau nav žēl. Ā jā, šodien taču man ir dzimšanas diena, un tagad esmu par veselu vienu gadu tuvāk pensijai. Nenormāli. Nu man ir pienācis laiks, kad nepriecājos par to, ka palieku vecāks. Jā, astoņpadsmit gadi. Pēdējais no tiem, bija pats, pats, pats skaistākais un jaukākais laiks manā dzīvē. Ar skumjām varu uz to tagad atskatīties. Bāāā, esmu vecs vīrs jau. Šodien mani apsveica pat tādi cilvēki, no kuriem to negaidīju. Es jau nedomāju draugos, tas tač ir easy uzrakstīt sveicu (d) (flower) un atiet, bet kaut ko nedaudz personiskāku. Kaut vai tas pats rokas spiediens vien jau kaut ko nozīmē. Justīš mani pārsteidz un uzdāvināja ahūn krutu pacanu dāvanu - bonīša plaukstiņu un semku paku. Arī Edgara un Lindas dāvana bija cool, ar ļoti labu un jauku domu par nākotni. Pat meitene, ar kuru kopā trenējos un kurai esmu kā brālis, man uzdāvināja kinderolu ar zīmiti, nais. Tauta gan šo meiteni pazīst tuvāk, kā manu džangu. Džanga, kas nezin, kas ir ironija. Upņiks ir vienkārši nepārspējams, viņš man tūlīt pēc divapdsmitiem pazvanīja un nodziedāja Daudz Baltu Dieniņu. Tas, laikam, ir mans krutākais telefonapsveikums kādu esmu saņēmis. Tagad viņš ar koju pacaniem svin manu dzimšanas dienu bez manis un iedzer par manu veselību. Arī Miks, kā vienmēr, izcēlās un apsveica mani šādi - AOAOAOAA~! 'n shit! Zelta vārdi. Sev pašam nozīmīgāko apsveikumu saņēmu no (3 reizes vari minēt no kā), drošvien, ka nebīja grūti. Jā, Elzas. Tas nebija ne telefona zvans, ne apsveikums skaipā vai draugos. Tas bija word.doc, kas domāta kā kartiņa. Novēlējumā tik patiesi vārdi, ka man pilnīgi bail palika, pavisam nopietni. Daudz reizes to pārlasīju un, katru reizi, mazajā tekstā atradu kaut ko jaunu. Baisi. Jā, arī Lienes novēlējums bija jauks. Nu tā jau es varētu gandrīz jebkuram teikt paldies. Vēl vārdi, kas man ļoti palika atmiņa nāca no mana tēta, kas tagad arī ir īsts pacans un apsveica mani draugos viesu grāmatā - Dzīve ir dīvaina, lai kā uz to raudzītos. Mēdz teikt, ka dzīve ir ceļojums. Bet uz kurieni? Atrodi savu īsto ceļu dzīvē un dodies galvu reibinošā ceļojumā! Galvu reibinošā, jā!
Nu tas pagaidām arī viss. Bija jauki ar Tevi pārmīt arī dažus vārdus skaipā. Vakars kļuva jaukaks.
Nu tas pagaidām arī viss. Bija jauki ar Tevi pārmīt arī dažus vārdus skaipā. Vakars kļuva jaukaks.
Tuesday, January 5, 2010
lai tik deg tā pilsēta
bet īstenībā es nezinu sakaru kāpēc es te rakstu un ko ar to visu gribēju teikt. piekāš visus komatus, nu es vairs tos necentīšos tik pareizi likt. īstenība ir labi, ja tev ir liels escort home un nav jāiet vienam. bet nu diemžēl man tāda šovakar nebij un ārā ir sasodīti auksts blaaa. un visi aizgāja kādu citu pavadīt un es paliku tik pat kā viens un dabūju vandīties mājās. tā nu es te esmu. rīt agri jācenšas piecelties, lai var uz skolu labi trešdien aiziet, kaut gan es tā pat pālī drošvien būšu tajā rītā. cik nožēlojami ne? bet nu tā man tagad dzīvē iet. un par ko gan lai sūdzas? viss taču ir tik skaisti un jauki un man nemaz nav skumji. un jā, ir divtūkstoš desmitais gads. kādas izmaiņas? nekādas. viss tādā pat ***** kādā bija pirmas tam. zupāāāā. un zin ko es teikšu. pazvani man, ja nav ko darīt. es tā pat neko jēdzīgu nedarīšu un cerams būšu spējīgs atbildēt. redzēsim cik ilgi šādi domāšu,jā. bet nu pagaidām, lai labi garšo!
Subscribe to:
Posts (Atom)