spēlētājs

Šodien uzmācas vēlme izlēkt pa logu, jo gribējās ēst. Tad es dzirdēju, kā vientuļā māte sūdzās par to, cik viņai dzīve grūta. Bet es nabags būdams, nekādi nespēju viņai palīdzēt. Tajā pat laikā vientuļš suns skrēja pa kapsētu un viņu vēroja krauklis. Tas viss atkal noved pie vieniem vienīgiem sarežģījumiem. Es tev uzsmaidu, tu man atsmaidi. Un pat tad, ja man gribētos tev kaut vai pieskarties, es to vairs nespētu. Tā nav brīvība. Kamēr viņš pūst augstsprieguma vados, nāve dejo ātombumbas sprādziena vietā. Tiek ielieta vēl viena glāze ar šo gardo dziru, kamēr tu sildies pie lielās metāla mucas. Šī muca tev ir viss. Tava acs spēj uztvert vienīgi liesmu, viss pārējais nu jau ir pilnīgi mazsvarīgs, bet tavās brillēs tikmēr atspīd pasaules netaisnība, kuru neviens vairs neredz. Un tava dārgā ādas jaka to visu cauri nelaiž. Izplešas acs zīlīte, kas nu vairs neko citu nesaprot, atkal un atkal, un atkal, un atkal. Migla sevī visu pazudina, neko vairs nevar saskatīt. Tāpēc arī viss liekas labi.

uzticība

Es domāju, ka ir pienācis laiks Tev sākt domāt, ko Tu runā. Uzņemties atbildību par to, ko saki. Kuram ko un kāpēc Tu stāsti, kāpēc melo, kāpēc noklusē. Tā jau tīri nekas, dzīve tā kā tavējā, bet nu, žēl paliek skatīties, kā Tu ar katru brīdi sevi aizvien dziļāk un dziļāk ieroc bedrē, bedrē no kuras drīz ārā tikt vairs nespēsi. Domāju, ka arī citi to sen jau ir pamanījuši, neesmu vienīgais. Bet nu, Lai veicas! Katrs ir tāds, kāds viņš ir. Es neko Tev nepārmetu, es tikai izsaku savas domas. Galīgā izvēle vienmēr būs un arī paliks tavās rokās.

pēdējie varoņi

Nenormāli kruta dzīve, nakts uz beigām iet. Vēl tikai 200 grami ribās jāieliek, šajā stāstā kādam Jānim. Uz kuru pusi mājas? Ir pēc šiem te 200 gramiem, jāmin. Bet nav jau mājās jāiet kājām. Ceļot kājām, domāts iekšām vājām, bļaustās Jānis. Tas nekas, ka mašīnai viņs klāt ir jānes. Paldies labiem draugiem. Jānis jau pēc brīža braši brauc, tas, ka josla pretējā, nevienu neuztrauc. Spēlējot PlayStation par pilotu uz 1. formulas ir būts, tāpēc izspiest mammas bembim 260 ir vēsi, sūds! Taisnais gabals tomēr kaut kā pārāk pēkšņi beidzās, džekam visa dzīve lēnā filmā acu priekšā steidzās. Šodien Jānis vairāk neredz, kā pie mums uz zemes saule lec un riet. Jānis eņģeļu korī otro balsi dzied, bet koks ap kuru aplocījās bembis katru pavasari tik skaisti zied un zied, un zied, un zied.

uz ziemeļkrastu

Rīts iesācies labi, aizvedu mammu uz autobusu un tikko izcēlu 34$ potu. Nekāda vaina.
Vakar arī uzzināju, ka ir cilvēki, kas man baigi forši melojuši vislaik ir un slēpuši patiesība. Forša sajūta, ja draugi šitā pieviļ. Bet nu neko darīt, tā ir Latvija, tie ir latvieši. Lai saka ko grib, bet katrs šeit ir par sevi un tīko pēc sava labuma. Ko tur daudz, es vienalga ne uz vienu nedusmojos, lai ir tā, kā tas ir. Atliek tikai samierināties.

skatoties pāri pasaulei

Tumšie mati, vijīgi kā zīds, krīt pār rokām, kurās valda ziema, nenāk rīts, neaust saule, seja mikla piespiesta pie aukstā loga stikla, bet prātā tikai viena doma. Viņa vēlējas pacelties pār pasauli, un apskaut to, viņa apskauda putnus, kas vēja nesti aizlido, viņiem pieder spārni, tā ir brīvība.
Un tā ir brīvība.

Nie bedzie niczego

Šodien apmācīju jaunos foto finiša censoņus manēžā. Esmu sasodīti slikts skolotājs, tāpēc nezinu, kā tiem nabagiem ies. Jāatzīst gan, ka nav arī tā vieglākā figņa, ko apgūt. Bet nu, ja es varēju to iemācīties pats, tad viņiem tas ir jāvar.
Gandrīz visu nedēļas nogali atradoties ārpus pokera istabām, šodien atkal esmu atgriezies apritē. Oficiāli esmu pakāsis visus savus 158$ iekš Ultimate bet. Kas viegli nāk, viegli arī iet. Šobrīd esmu hard corā iekš unibet daily, 2x virs chip average. Cerams, ka turpinājums arī būs tik pat labs.
Mani, vēl jo projām, nepamet sajūta, ka gribas uz kādu laiku no visa pazust. Tā, lai tikai daži zin, kur es atrodos. Diezgan smagi man ir apnikusi visa tā rutīna, kas šobrīd ap mani rotē. Nē, nu protams, es jau cenšos un daru visu, lai mana ikdiena būtu interesantāka, bet viss ir tā kā tas ir.
Un vēl es nesaprotu, kāpēc par citiem nevar priecāties. Nezinu kāpēc, bet vainīgs nu es nejūtos. Man vienalga.
Kļūdīties ir cilvēcīgi, tikai vajag savas kļūdas atzīt, tad arī viss tiks mierīgi piedots.

paldies Āķim.

Es redzu valsti, kuras balsts ir smilšu kaudze, kas slauc savu tautu, kam nav naudas, bet ir balsis. Savas ausis neredz, tāpat kā patiesību avīzēs, paņem skaļāk pagriez bītu palīdzēs. Es redzu kurnētāju baru. Un ja vērīgāk- sevi pa vidu tiem starp, sak, ja es sēstos tajos augstajos krēslos, tādos mēslos kā tagad, nepiezemētos mēs. Kāpēc Tev ēst, ja kāds dēļ tā cieš? Lai gan itin bieži tieši veģetārieši ir tie, kas nomet zīmuļu paku, bet zaļie pilda makus, es sajūtu šo pasauli kā stipru čuru smaku, kas iesit nāsīs un dod pa deniņiem, pasaule iet uz beigām, kad redzu, kas sākas ap pusdeviņiem. Tā kā ceri vien, ka kaut kas mainīsies pats no sevis, davaj mainām paši sevi labāk, ko? Roka roku mazgā, rokas rok kapu, aklie akliem ceļu rāda un zīmē kartes pat, bet es rīmēju, jo es redzu startu finiša taisnē. Vai pirms beigām vajag acis aizliet, tobiš aizvērt? Es redzu pašapziņas krīzi, ceļus, kas trīc no celulīta, maikas, kas plīst no silikona, trinitrotoluola nesaspridzināmas sirdis, kas par visu nesatricināmi rāmi ņirdz. Es redzu skaistuma izsoli, desmit eiro stundā, padodiet kāds pistoli. Viss, ko es redzu, pierakstīts ar pildspalvu, labāk klusuma brīdis nekā rīme (pilns mauku). Ir daudz tādu, kas pret Viņu runā, tomēr nepasaka, kam gan zinātnieki viens pēc otra mudās. Viens par otru gudrāks, tomēr sākumu neredz, bet es redzu beigas, un asinis, kas nerec. Saki gan būs labi, bet es teikšu, ka tur augšā sēž nevis simts galvas, bet simts stabi. Ko tik vulgāri? Mums sen priekšā ir jau bulgāri, bet te cīņa ar krīzi ir pārsaukt bulvārus. Un pat to te nejēdz. Debīlitāte numurviens - zemniekvaiga sviedri pil zemē tur, kur piens, kas kā reiz ir par alu dārgāks. Dēls, Tev vakariņām alus zupa ar klimpām vārās! Mārketinga metodika sajūgta ar psihologa retoriku spēlē ar Tavu maku trikus, pērc, jo ķipa Tev liekas, ka Tevi mīl, redz un klausās, Tu klausies mani, bet iebrauc auzās, jo Tu vērtē manu skilu, Domino minorīgos bītus, bet nesadzirdi, ko es īsti gribu teikt, tāpēc gribu beigt, jo te viss mudž no gruža un sākt pozitīvisma kampaņas studžā. Uz urrā, uz bis un wow. Es turpināšu turpmāk, uz zajebis ne zajebal, es taisu rokādes, bet Tu bļauj, jo domā, ka uz baltiem laukumiem atrasties atļauts nav. Es spēlēju šahu, jo tas ir reāls. Dambretistu pulciņiem, lai aiztaisīts paliek penālis. Es eju ne, lai tavu seju klātu smaids plats, bet lai teiktu Tev šahs jebio mats.