zem acīm

Nav nekā cita, kā tikai lietus. Nav ne cilvēku, ne to soļu, ir tikai sasodīti auksta nakts. Es klejoju divos naktī pa pilsētu, vasarā, es klausos, bet nekā, ne viena pati skaņa, nekā. Stāvu uz tilta, gaidu tumsā, man likās, ka tev šeit jau jābūt. Ja es aiziešu, nekad neuzzināšu vai tu atnāksi. Un tu man netici, tu nosodi manas vērtības, tu nenāc. Es stāvu viens, nekad nedomāju, ka minūtes pārtaps mēnešos, mēneši pārtop gados. Tā mēs nodzīvojam līdz brīdim, kad es ar tevi uz akmens dzeru šampanieti, tikai tevis tur nav. Tava gulta uz kā tu guli ir pārtapusi tavās asarās. Tu aizpeldi ar to prom, lai atgrieztos tur, kur tu jūties droši. Tur tu arī paliec, kamēr es stāvu uz sava lietainā nakts tilta tumsā, vietā, kur pēc idejas bija jāatrodas arī tev. Jābūt mums.

es skaitīšu stundas

Šovakar atkal kopš pagājušā gada nogales uzdrošinos klausīties amatory. Tas atkal mani noved tikai pie viena secinājuma - tā patiesi ir mana dvēsele. Tā pat kā divas manas dzīves, kas vēljoprojām stāv tavā plauktā!

Divdesmit divas govis

Tu kā gans viņām visām. Tās visas tavas domas, tavas izjūtas, un kāds cenšas tev tās visas atņemt. Pa vienai govij katrā reizē nozagt. Tu to redzi un tik pat labprāt ar to samierinies. Ar katru govi tu parunā, atvadies no tās, un tā aiziet. Nomierinies. Tevi pavada tikai cerība tās vēl kādu reizi satikt. Tu redzi to, tu ar to dzīvo, bet tev nepatīk. Viņam patīk asaras, bet tu tām netici, jo tev apnīk. Kamēr tu guli viņš citur dodas, jo tur glābts jūtas. Prom no visa, prom no divdesmit divām domām. Domām kā govīm. Tik lielām un masīvām, kā bloku māju labirints, kas no sevis prom nelaiž. Un tu gribi tikt prom, bet atceries to, kurš tev jaunu dzīvi centās mācīt. Dzīvi blakus šīm visām govīm, ne tavējo. Labāk pamāj, jo atpakaļ tā pat nesasauksi. Pasauc labāk to, kas to ir pelnījis un vēlas.
Tā viņš mums mācīja.

spekulanti

Nepietiek ar to, ka man jāručī, lai draugus nesasit, tagad vēl Ķelti man šitādus sūdus taisa. Kāds mani cenšas iedzīt nervu sabrukumā!

katrs bērns ir apģērbts atbilstoši raksturam

Tev liekas, ka Tev iet sūdīgi? Pajautā man! Es tomēr teikšu, ka man neiet sūdīgi. Tas nekas, ka vakar izšķīrās visa mana dzīvē, un es kā pārvēmies lops staigāju visu dienu apkārt. Tu zini vēl kādu, kurš desmit minūtes pēc matemātikas eksāmena sākuma ir gājis vemt? Es tiešām nezinu. Bija tik forši, ka pat acis griezās otrādi, un pildspalva rokās neturējās. Bet tas jau tīrais dzīves sīkums, galvenais, ka dzīvs!
Vai Tev vēl kas ko teikt?
Nē, man nav!
Respekts Tev par uzdrīkstēšanos, gan jau!

apātija

Atkal apstiprinās spēles princips. Tas tā tomēr notiek. Mēs alkstam pēc adrenalīna, mēs alkstam pēc šīs patīkamās sajūtas. Katrs izvēlas citādāku veidu, lai to sasniegtu, bet pēc tā tīko visi. Un, lai arī kā citiem tas nepatiktu, tomēr atkal pierādās tas, ka cilvēki mainās. Domāšana mainās. Un viņš man teica, ka pieredze novedīs pie saprašanas. Saprašana ir pats galvenais, lai spētu tikt pāri sienām. Ja sienu nav, tad viss sākas atkal no jauna. Tas ir pavisam savādāks, jauns piedzīvojums, jaunas emocijas, pavisam citāds skatījums uz notiekošo. Brīžiem gan gribas pierādīt kāda sava kādreiz izteikta apgalvojuma patiesumu, kurš tagad nu ir pierādījies. Bet šādas lietas, lai paliek sevī, sev par nelielu gandarījumu. Un tur nu it neko nevar darīt, ja patīk. Tā tas ir. Kāda cita padoms brīžiem ir zelta vērts. Zināma svīstošo roku, neziņas sajūta. Tāpēc vajag saglabāt savu jaukumu un turpināt būt tādām, kāds esi. Lai tas viss notiek pašplūsmā, un tad jau redzēs, vai ir lemts.
Bet katrs šāds notikums uzjundī atmiņas. Gremdē un slēp cik gribi, bet kaut kad tā tevi tomēr pārņems. Varbūt tas būs jauns skatījums uz notiekošajām lietām, kas zina!

tā ir spēlē

Kādam jābut pirmajam, kāds būs pēdējais. Vienā spēlē pirmais būs uzvarētājs, kādā citā zaudētājs. Taču problēmas vienmēr rada tas, kas notiek tam visam pa vidu. Runā, ka tā rikotos jebkurš. Bet vai tiešām?

es izmantoju savu prātu

Runā, ka virsotnē ir vientuļi, vienalga, ko tu dari. Vienmēr jāvēro tas, kas notiek ap tevi. Neviens nav neuzvarams, neviens plāns nav ideāli drošs, neviens nav neaizskarams, neviens no mums nav ložu drošs.
Bet mums visiem vajag sastapt savus patiesības mirkļus! Varbūt šis mirklis atnāks tikai tad, kad tev jau būs pagatavots koka uzvalks.
Tu roc un izroc, jo tā pat kā naudu, tu to dievini!

mamma neizaudzināja muļķi

Sestdienas vakars. Nomākušās debesis. Es un mani pastnieki, grābjam lapas. Atmosfēra patīkama. Sastrādājoties darbs rit raiti. Es klausos mūziku, un skan Tupac Shakur 1998. gadā izdotā dziesma - Changes.  Viņš šajā dziesmā stāsta par tik ļoti pamanāmo rasismu, policijas brutalitāti, narkotikām, ielu bandām un to dzīvi. Otrā panta vidū izskan vārdi:
And although it seems heaven sent,
We ain't ready, to see a black President, uhh
It ain't a secret, don't conceal the fact,
the penitentiary's packed and it's filled with blacks.
Mani pārņēma prieks par to, ka mēs šobrīd piedzīvojam to, kā Amerikas Savienotās Valstis pārvalda pirmais melnais prezidents to pastāvēšanas vesturē. Tupaks par to būtu lepns.
Es aizdomājos par to, ka kaut kas tomēr ir mainījies, bet vienmēr būs lietas, kas nemainīsies nekad!

kā aerosols

Tu man jautāsi, kāpēc es izvēlējos tieši šadu secību, kāpēc visi šajā fotogrāfija ir sāstājušies tieši tā un kāpēc viņš ir viens, tur fonā. Bet es redzu noslēpumus, kas slēpjas aiz šiem apmierinātajiem smaidiem. Paldies par šo atmiņu, bet mans prāts to vairs neatceras. Varbūt tāpēc, ka es dzīvoju pats savā pasaulē, kura ir pārāk sistemātiska. Katru dienu kāds pārkāpj tās likumus, pārkāpj arī tos, kurus es uzskatu par vissvarīgākajiem. Bet jūs pat to nezināt. Patiesībā es spēju piedot daudz, tas tikai netiek tā izrādīts. Un vai Tu zini, kāpēc es šādi rīkojos?
Patiesības skaņai ir pilnīgi vienalga. Kā būtu, ja man būtu tik tievas rokas, kā Tev, un otrādi? Par to mums jāsmejas, un man tas paliek kaut kas tik ļoti jauks un interesants.
Puzli stellēt ir interesantāk, kā lasīt grāmatu.

izlasot nekas netop skaidrāks

Bez ievada, jo ievads tikai bojā šo visu.
Viņš dāvina mums savus dimantus, zeltu un platīnu. Viņš plosās kā Katrīna, ceļot tos gaismā pa naktīm. Viņš ber mums pērles, vajag tikai roku pastiept. Viņš un viņa cilvēki, uzticami kā pastnieki. Viņa zilbes un vārdi ir nešķirami, gluži kā spilvens un spilvendrāna.

nekādas necieņas

Liliputi, punduri, rūķi, sasodītie vienradži. Neviens nevēlas mani redzēt to paveicam. Bet tas nekad nebūtu noticis, ja es būtu negroīdās rases pārstāvis.

spēlētājs

Šodien uzmācas vēlme izlēkt pa logu, jo gribējās ēst. Tad es dzirdēju, kā vientuļā māte sūdzās par to, cik viņai dzīve grūta. Bet es nabags būdams, nekādi nespēju viņai palīdzēt. Tajā pat laikā vientuļš suns skrēja pa kapsētu un viņu vēroja krauklis. Tas viss atkal noved pie vieniem vienīgiem sarežģījumiem. Es tev uzsmaidu, tu man atsmaidi. Un pat tad, ja man gribētos tev kaut vai pieskarties, es to vairs nespētu. Tā nav brīvība. Kamēr viņš pūst augstsprieguma vados, nāve dejo ātombumbas sprādziena vietā. Tiek ielieta vēl viena glāze ar šo gardo dziru, kamēr tu sildies pie lielās metāla mucas. Šī muca tev ir viss. Tava acs spēj uztvert vienīgi liesmu, viss pārējais nu jau ir pilnīgi mazsvarīgs, bet tavās brillēs tikmēr atspīd pasaules netaisnība, kuru neviens vairs neredz. Un tava dārgā ādas jaka to visu cauri nelaiž. Izplešas acs zīlīte, kas nu vairs neko citu nesaprot, atkal un atkal, un atkal, un atkal. Migla sevī visu pazudina, neko vairs nevar saskatīt. Tāpēc arī viss liekas labi.

uzticība

Es domāju, ka ir pienācis laiks Tev sākt domāt, ko Tu runā. Uzņemties atbildību par to, ko saki. Kuram ko un kāpēc Tu stāsti, kāpēc melo, kāpēc noklusē. Tā jau tīri nekas, dzīve tā kā tavējā, bet nu, žēl paliek skatīties, kā Tu ar katru brīdi sevi aizvien dziļāk un dziļāk ieroc bedrē, bedrē no kuras drīz ārā tikt vairs nespēsi. Domāju, ka arī citi to sen jau ir pamanījuši, neesmu vienīgais. Bet nu, Lai veicas! Katrs ir tāds, kāds viņš ir. Es neko Tev nepārmetu, es tikai izsaku savas domas. Galīgā izvēle vienmēr būs un arī paliks tavās rokās.

pēdējie varoņi

Nenormāli kruta dzīve, nakts uz beigām iet. Vēl tikai 200 grami ribās jāieliek, šajā stāstā kādam Jānim. Uz kuru pusi mājas? Ir pēc šiem te 200 gramiem, jāmin. Bet nav jau mājās jāiet kājām. Ceļot kājām, domāts iekšām vājām, bļaustās Jānis. Tas nekas, ka mašīnai viņs klāt ir jānes. Paldies labiem draugiem. Jānis jau pēc brīža braši brauc, tas, ka josla pretējā, nevienu neuztrauc. Spēlējot PlayStation par pilotu uz 1. formulas ir būts, tāpēc izspiest mammas bembim 260 ir vēsi, sūds! Taisnais gabals tomēr kaut kā pārāk pēkšņi beidzās, džekam visa dzīve lēnā filmā acu priekšā steidzās. Šodien Jānis vairāk neredz, kā pie mums uz zemes saule lec un riet. Jānis eņģeļu korī otro balsi dzied, bet koks ap kuru aplocījās bembis katru pavasari tik skaisti zied un zied, un zied, un zied.

uz ziemeļkrastu

Rīts iesācies labi, aizvedu mammu uz autobusu un tikko izcēlu 34$ potu. Nekāda vaina.
Vakar arī uzzināju, ka ir cilvēki, kas man baigi forši melojuši vislaik ir un slēpuši patiesība. Forša sajūta, ja draugi šitā pieviļ. Bet nu neko darīt, tā ir Latvija, tie ir latvieši. Lai saka ko grib, bet katrs šeit ir par sevi un tīko pēc sava labuma. Ko tur daudz, es vienalga ne uz vienu nedusmojos, lai ir tā, kā tas ir. Atliek tikai samierināties.

skatoties pāri pasaulei

Tumšie mati, vijīgi kā zīds, krīt pār rokām, kurās valda ziema, nenāk rīts, neaust saule, seja mikla piespiesta pie aukstā loga stikla, bet prātā tikai viena doma. Viņa vēlējas pacelties pār pasauli, un apskaut to, viņa apskauda putnus, kas vēja nesti aizlido, viņiem pieder spārni, tā ir brīvība.
Un tā ir brīvība.

Nie bedzie niczego

Šodien apmācīju jaunos foto finiša censoņus manēžā. Esmu sasodīti slikts skolotājs, tāpēc nezinu, kā tiem nabagiem ies. Jāatzīst gan, ka nav arī tā vieglākā figņa, ko apgūt. Bet nu, ja es varēju to iemācīties pats, tad viņiem tas ir jāvar.
Gandrīz visu nedēļas nogali atradoties ārpus pokera istabām, šodien atkal esmu atgriezies apritē. Oficiāli esmu pakāsis visus savus 158$ iekš Ultimate bet. Kas viegli nāk, viegli arī iet. Šobrīd esmu hard corā iekš unibet daily, 2x virs chip average. Cerams, ka turpinājums arī būs tik pat labs.
Mani, vēl jo projām, nepamet sajūta, ka gribas uz kādu laiku no visa pazust. Tā, lai tikai daži zin, kur es atrodos. Diezgan smagi man ir apnikusi visa tā rutīna, kas šobrīd ap mani rotē. Nē, nu protams, es jau cenšos un daru visu, lai mana ikdiena būtu interesantāka, bet viss ir tā kā tas ir.
Un vēl es nesaprotu, kāpēc par citiem nevar priecāties. Nezinu kāpēc, bet vainīgs nu es nejūtos. Man vienalga.
Kļūdīties ir cilvēcīgi, tikai vajag savas kļūdas atzīt, tad arī viss tiks mierīgi piedots.

paldies Āķim.

Es redzu valsti, kuras balsts ir smilšu kaudze, kas slauc savu tautu, kam nav naudas, bet ir balsis. Savas ausis neredz, tāpat kā patiesību avīzēs, paņem skaļāk pagriez bītu palīdzēs. Es redzu kurnētāju baru. Un ja vērīgāk- sevi pa vidu tiem starp, sak, ja es sēstos tajos augstajos krēslos, tādos mēslos kā tagad, nepiezemētos mēs. Kāpēc Tev ēst, ja kāds dēļ tā cieš? Lai gan itin bieži tieši veģetārieši ir tie, kas nomet zīmuļu paku, bet zaļie pilda makus, es sajūtu šo pasauli kā stipru čuru smaku, kas iesit nāsīs un dod pa deniņiem, pasaule iet uz beigām, kad redzu, kas sākas ap pusdeviņiem. Tā kā ceri vien, ka kaut kas mainīsies pats no sevis, davaj mainām paši sevi labāk, ko? Roka roku mazgā, rokas rok kapu, aklie akliem ceļu rāda un zīmē kartes pat, bet es rīmēju, jo es redzu startu finiša taisnē. Vai pirms beigām vajag acis aizliet, tobiš aizvērt? Es redzu pašapziņas krīzi, ceļus, kas trīc no celulīta, maikas, kas plīst no silikona, trinitrotoluola nesaspridzināmas sirdis, kas par visu nesatricināmi rāmi ņirdz. Es redzu skaistuma izsoli, desmit eiro stundā, padodiet kāds pistoli. Viss, ko es redzu, pierakstīts ar pildspalvu, labāk klusuma brīdis nekā rīme (pilns mauku). Ir daudz tādu, kas pret Viņu runā, tomēr nepasaka, kam gan zinātnieki viens pēc otra mudās. Viens par otru gudrāks, tomēr sākumu neredz, bet es redzu beigas, un asinis, kas nerec. Saki gan būs labi, bet es teikšu, ka tur augšā sēž nevis simts galvas, bet simts stabi. Ko tik vulgāri? Mums sen priekšā ir jau bulgāri, bet te cīņa ar krīzi ir pārsaukt bulvārus. Un pat to te nejēdz. Debīlitāte numurviens - zemniekvaiga sviedri pil zemē tur, kur piens, kas kā reiz ir par alu dārgāks. Dēls, Tev vakariņām alus zupa ar klimpām vārās! Mārketinga metodika sajūgta ar psihologa retoriku spēlē ar Tavu maku trikus, pērc, jo ķipa Tev liekas, ka Tevi mīl, redz un klausās, Tu klausies mani, bet iebrauc auzās, jo Tu vērtē manu skilu, Domino minorīgos bītus, bet nesadzirdi, ko es īsti gribu teikt, tāpēc gribu beigt, jo te viss mudž no gruža un sākt pozitīvisma kampaņas studžā. Uz urrā, uz bis un wow. Es turpināšu turpmāk, uz zajebis ne zajebal, es taisu rokādes, bet Tu bļauj, jo domā, ka uz baltiem laukumiem atrasties atļauts nav. Es spēlēju šahu, jo tas ir reāls. Dambretistu pulciņiem, lai aiztaisīts paliek penālis. Es eju ne, lai tavu seju klātu smaids plats, bet lai teiktu Tev šahs jebio mats.

tu esi, tu būsi

Lepojies kopā ar mani, esi mans ši vakara sapnis. Izsapņo to ar mani un redzi visu citādāk. Neko neaizmirsti, centies visu atcerēties. Viss noder, viss, ko kādreiz esi dzirdējis, noder. To visu tu kādreiz varēsi izmantot savā labā. Varēsi pārsteigt, varēsi lielīties.
Tā nu mēs abi sēžam un katrs ar sevi lielāmies. Mēs esam viens par otru labāks. Mums tas ir jāpierāda. Citiem tas jāzin. Lielība nebūt nav slikta īpaši, tas viss, vienkārši, ļauj citiem lepoties.
Un, es zinu, ka viņi visi leposies. Arī tie, kam skauž.

50 grami Bostonas

Tātad, īss garais paskaidrojums. Pūpols, Rolands, Arčiņš jaunās maiņas uzbrucēji. Es, Skinijs, Megnis masīvie, vecie vīri, aizsargi. Skinijs pa centru, es ar Megni pa malām. Pūpolu nogāzam pamatlaikā, jāsaka gan, ka viņš jau pirms galvenā mača bija smagi strādājis, tāpēc atļāvās nedaudz paslinkot. Arčiņš tika apturēts papildlaikā, maita ar lamuvārdiem un fizisku spēku centās mūs ietekmēt, bet nu žēl, nesanāca. Un Rolands vēl bullīšos mūs gāza nost, bet mūsu pārāk labo aizardzību pievekt nav iespējams. Jauno maiņu trenējam ik pa 15 minūtēm, kādas piecas reizes. Jāsaka gan, ka jaunā maiņa baigi slinkoja, bet mēs viņus piespiedām kārtīgi atstrādāt visus treniņus. Pēc cīņas jutāmies lepni, jo sapratām, ka bijām paveikuši labu darbu. Nekādus pierādījumus pēc sevis neatstājām. Atbildīgās inspekcijas pat nenojautīs, ka tur tik smags treniņš noticis.

Un kā saka, neskati vīru pēc cepures. Ne vienmēr visiem varēs izpatikt, varbūt, labi vien ir. Katram tās prāta spējas ir tādas, kā ir. Daži ar gudrību neizceļas. Un, ja neizceļas tagad, tad, iespējams, neizcelsies nekad.
Hi, average Joe.

4 life

Vakar mūsu pacanu koalīcijā nodibinājās jauna glābēju maiņa, kas visu vakaru centīgi atvairīja riebīgo pretinieku uzbrukumus. 3 vs 3. Vienu apturējām pamatlaikā, otrs varonīgi, ar rokām un lamuvārdiem, cīnījās papildlaikā un, pats galvenais, trešais izmisīgi centās mūs sagraut bullīšos. Bet mūs apturēt nevar, spēcīgs komandas darbs, sakārtota, kārtīga aizsardzība, uzmundrinošas sarunas un viss tiek kontrolēts.
Sīkāks apraksts gaidāms kaut kad vēlāk.

sarkans - pelēks - sarkans - peleks - sarkans

Tuvojas visiem tik ļoti patīkošā un jaukā Valentīna vārdadiena.       Tātad par mīlestību.
Frāzi "es tevi mīlu" cilvēki mūsdienās izmanto itin bieži, pat īsti neiedziļinoties šo vārdu jēgā un nepadomājot, ko šie vārdi patiesi sevī ietver. Protams, tas ir ļoti patīkami un jauki, ja tev tuvs cilvēks, ko tādu pasaka. Tu zini, ka esi šim cilvēkam, kas īpašs, kas vairāk par vienkāršu vienkāršumu. Cik tas gan ir jauki ^^
Šīs frāzes patieso nozīmi reiz kāds man iemācīja, tagad šo mācību es ilgi atcerēšos. Marcipāna dvēsele, ne mīlestība. Tā to varētu noformulēt.
Un tā tas arī paliek.

16k - 27min - 38th

Galva, viena pati, nav nemaz tik slikta lieta, bet vēl labāk, ja tā ir kopā ar smadzenēm. Īsts latvietis latvietim piedos.

un tad viss notiks

Atgriežos vietā, kur tevi pirmoreiz satiku un iepazinu. Uzrakstu uz kartona plāksnes tavu vārdu, un rokās man ir tava fotogrāfija. Citiem saku, ja viņi tevi redz, lai pasaka tev, kur atrast mani. Daudzi nesaprot, ko es vēlos, viņi sniedz man naudu. Man nevajag naudu, es vēlos atrast tevi, jo tā manā dzīvē ir lielākā vērtība. Tāpēc arī palieku nesaprasts, bet ko gan citu man darīt.
Mani panāk likums un saka, ka šādi es rīkoties nedrīgstu un man jādodas prom. Es saku, ka nekur neiešu, pat ja lietus līs, un man būs jāgaida stundām, dienām, mēnešiem, gadiem. Jo es zinu, ka šī būs pirmā vieta, kur tu nāksi, ja tomēr pārdomāsi. Un tur es tevi arī gaidišu.
Katram šī vietas ir citur, bet visiem mums tā ir īpaša.

kas ātri sākās, tas beidzas tagad lēni

Tu nēsā dzīves ķieģeli sev līdz, bet labi apzinies, ka šis ķieģelis tev nepalīdz. Tāpēc mazās laimes pilda manu dzīvi, viss pārējais atgādina izkusušu parafīnu.

saki nē, jo tas var vilkties mūžīgi

Es sēžu un klausos, tu lido un stāsti. Tā noris mūsu saruna, kā meistaram un pūķim.
Gribi, es tev varu izstāstīt kā ir konstruēta un kā darbojas ūdeņraža bumba. Pēc tam mēs ēdīsim picu. Pēc picas mēs klausīsimies, kā gaudo mašīnas signalizācija. Pēc tam mēs meklēsim manu šalli. Kad atradīsim šalli, mēs ilgosimies pēc vasaras. Tad mēs iesim pa ielu un smēķēsim ar cimdiem rokās. Pēc tam es Tevi nesīšu visas ielas garumā. Kad noguršu, mēs sēdēsim un baudīsim ziemas nakti. Pēc tam mēs domāsim veidu, kā apklusināt mašīnas signalizāciju. Tad mēs metīsim pilnu alu pret mājas sienu. Pēc tam mēs iesim mājās. Tad mēs, pirms aizmigšanas, runāsim par sev aktuālām lietām. No rīta mēs iesim katrs savu ceļu, lai satiktos un parunātu atkal pēc mužības.

es esmu laika zaglis

Nekad neko nevajag plānot, nekad neko nevajag domāt.
Ne vienmēr visu vajag zināt, lai arī kā to gribētos.
Jālaiž, lai viss pats rit savu gaitu, ja sāksi ko mainīt, viss var sabrukt.
Dzīve nav pasaka, jo pasakām ir laimīgas beigas.

time like beyblade

                              aah, whos tha mastah?

                              170 mīnas.

                              next goal 180, FTW!

ja nepamēģināsi, neuzzināsi

Jau otro dienu karoju ar mašīnu akumulātoriem. Jau otro dienu, kāds dabū mani ievilkt. Un pāldies Dievas, ka man ir tik labi pacani un var izlīdzēt. Klozetam ir nomainīts izplūdes mehānisms, kas tika iegādāts Kuršos, un tas ir baigi labi, jo ome vairs nestreso, un mājas atgriezies miers. Atkal pārņem rutīnas sajūta, jo rīt atkal tajā būs jāieslīgst. Skola, mājas, treniņi, majas. Un tā katru darba dienu. Ta vienalga tas ir kruti.
Šodien atcerējos, ka pirtē man pienāca klāt kaut kāds čalis, no desmitās klases laikam, un teica, ka es esot kruts, un, tā kā mēs ejam vienā skolā, mums ir jāsveicinās. Man bija vienkārši -  āha, lai nu tā būtu.
Un tagad visiem ir jāaizlūdz, lai rīt būtu -30 grādi, un skolā mistiski uzsprāgtu Gaures kabinets, un nebūtu uz skolu jāiet. Tas tik būtu kaut kas skaists, un visi priecātos un mājas saltu.
Šodien vēl baigi forši ar Lieni parunājām. Izdomājas, kā mēs viens otru motivējam šodien mācīties un darīt citus nepieciešamos darbus. Pagaidām, laikam, tas ir tīri labi izdevies.
Pirtī klausījos savu nereāli pārreālo telefonu, skanēja vot šitas, un man prasīja, lai iedodu paklausīties, tad man atņēma abas austiņas. Žēl. Pēc tam aizmigu skanot Hopes die last. Nezinu, kā tas iespējams. Kad pamodos, austiņas man brutāli žņaudza kakli un pa kurzemskoj raģio skanēja Miley Cyrus - party in the usa. Ar labāku dziesmu rītu iesākt vienkārši nevar.
Labi, ka ārā nav plusos, tad nabaga Serjogam būtu jāraud par kūstošo sniegu atkal.

Kristap, pasaki, ko lai es uzrakstu!

Tātad, man esot jāraksta par savu aķīti, jeb respektrīvi kā es mocījos ar mammas mašīnas akumulātoru.
Nē, tas nav interesanti. Vakar bija Justiņa ilgi gaidītā, graujošā, super, yea, fun, rofl pirts. Nu laimīgi ir tie, kas tur nebija, tāds boring. Es tur pavadīju kādu stundu un aiztinos prom. Šorīt tikai dzirdu, ka Justiņš esot bijis kōmā un visu novēmis. Pēc tam braucu uz otru pirti. Tur bija daudz sadzērušies jauniešu, un es tur sajutos vecs. Visi galīgi komā un vemj. Nu tur bija daži labi notikumi vismaz. Vieglus cilvēkus ir patīkami nest. Ā un tur bija kaut kāds emo, kas sita meitenēm un tad viņu tur lielāka daļa klapēja un ārdijās, es tikai stāvēju un smējos. Un vēl viņš skrēja uz dīķi bļaujot, ka grib mirt, bet diemžēl ziemā uz dīķiem ir ledus un slīcināšanās viņam neizdevās. Žēl viņa. Vēl viņš raudāja, jo sniegs kūstot. Vārdā viņam Sergejs, jeb kā mēs viņu saucām Serjoga blaa.
Kristaps: "Es jau domāju. Bet nekas jau nav noticis. Nu labi vislaik kaut kas notiek, bet es vēl domāju."
Upeniekam miegs nāk. Es gan jutos tīri labi, visu dienu nokaroju ar mammas mašīnu un toaletes podu, jo tam redz pludiņš saplīsis un ome ārdās un krīt panīkā, un Kuldīga nevar nopirkt neko tādu, un laikam būs jauns klozets jāpērk, un es to negribu, un tas ir garlaicīgi, un tas pods ir stulbs, un kaimiņiem griestus nopludinājām.
Vakar man bija strutojoša angīna, kas šodien ir pārvērtusies par mana deguna caureju. Bet vismaz nav baltas mandeles, ja vien arī nesāpētu.
Labi, man vairs nav ideju.

par daudz to smieklu

[23:25:49] Kristraps Upniks: po* pa visu :D
[23:25:52] osīts: n da
[23:25:56] Kristraps Upniks: nu ja
[23:25:57] osīts: kam gan nav :D
[23:25:59] Kristraps Upniks: :D
[23:26:00] Kristraps Upniks: man :D
[23:26:05] Kristraps Upniks: ir
[23:26:06] Kristraps Upniks: :D
[23:26:18] osīts: kā ta ne, ja niez pakaļ tad po
[23:28:09] Kristraps Upniks: tad smird pirksts :D
[23:28:36] osīts: a ja smird visi ko tad? :D
[23:29:01] Kristraps Upniks: tad ne tikai pakalj vien ir niezejusi :D
[23:29:11] osīts: nu da ;D
[23:29:17] osīts: smagi, smagi :D

18 to life

Cilvēki man bieži tagad jautā par astotā janvāra svinībām, kurās es itkā atzīmēju savu jubileju. Nu un tā nu, lai man nebūtu katram jāstāsta atsevišķi, es uzrakstīšu tā vakara un nakts hronoloģiju. Cilvēku vārdi, kļičkas un uzvārdi, kas tiks šeit izmantoti ir īsti, par to varat nešaubīties.
Piektdiena kā piektdiena, visi skolā nedaudz jautrāki kā citās nedēļas dienas, jūtams entuziasms katrai nākamajai stundai beidzoties. Man tajā dienā bija jātiesā manēžā sacensības. Tā nu aizgāju pēc skolas braucu uz manēžu. Justiņam tajā dienā bija dots kaujas uzdevums, noķert skolā Pupčiku un sarunāt vai vakarā nevaram iet pie viņa. Nonāku manēžā, saķīlēju tur visu, notiesāju. Izrādās, ka pie Pupola iet nevarot, bet viņš itkā esot sarunājis ar Emčiku. Tā nu man visi zvanās un jautā, kas un kur tad īsti notiek. Beigās izrādās, ka arī pie Emčik iet nevar, jo viņš ar klasesbiedriem kaut kādu filmu skatās. Tā nu ar Justiņu un Ruņīti braucam mājās no manēžas. Es piespiežu Justiņam vēlreiz pazvanīt Pupolam un uzjautāt, kas tad īsti ir. Aizvedam Ruņīt un sazvanam Pūpolu. Viņam beidzot izdodas pierunāt tēti, lai ļauj iet uz dzīvokli. Mums ar Justiņu - yeah! Sākam štukot, ko tad, lai iešuaj. Aizbraucam uz Rimi, ilgi pētam, domājam. Mošk rumu, mošk alus. Beigās ieraudzijām Hektora akciju un viss bija skaidrs, 0.7 hektors kabatā. Tā nu paiet laiks tiekamies pie Elvi, nopēram pārējiem mazajiem sīņiem alus. Vienam 5, vienam 6 un Ķezberim bamslis + 1 alus. Ejam pie Pupola, sagaidam viņu. Viņš, kā jau traks vīrs būdams, uzdāvina man 0.5 upeņu balzāmu. Tad jau bija skaidrs, ka vakars būs labs. Iešaujam dažus tostus uz manu veselību un par dzīvi. Ierodas Ruņīts, saka, ka neko nedzers. Beigās izvelk no jakas 0.5 hektoru. Visiem šoks. Turpinam iešaut. Ierodas Ričiņš, Valdis un Sīlis. Pilnīgi debīli un traki pacani. Katrs man uzdāvina 0.5 kazačik. 3 dažādas garšas. Man bija vienkārši šoks. Pēc laika ierodas Upenieks, uzdāvina man after shave. Te nu īstā jautrība sākās.
 Valds ar Rič aizbrauc atpakaļ pie Marlēnas uz dzimšanas dienas svinībām. Izrādās, ka viņa dzimusi tajā pašā dienā, kad es, tikai gadu vēlāk (pēc viņas prāta spējām gan to nepateiksi ^^). Izdzeram 0.7 hektoru, izdomājam, ka jāiziet ārā jāpavēdina galva. Aizejam uz slidotavu, ārdamies tur, sparingoja, izdzeram 0.5 balzāmu. Visi tur pārjautrojušies uz ledus moon walk taisa un špagatus. Ejam atpakaļ uz dzīvokli turpinam ar 0.5 hektoru. Stipros dzērām mēs 4. Justīš, es, Pupčik un Ruņīts. Pārējie alus un sidrus. Tad Sīls ar Justiņ un Upeniek mistiski kaut kur pazūd. Mēs turpinam aizrautīgas sarunas par old school hip hoperiem, par krīzi un vēl kaut ko. Visi normāli gudri, neviens otra viedokli īpaši neapstrīd, sarunas labi turpinās. Bungā kaimiņi, ka esam pa skaļu. Uzrodas mūsu 3 pazudušie biedri. Sīls pēc tam teica, ka Justīš esot galīgās muļķibas viņam pa ceļam stāstījis, laikam čalim normāla štōse. Kaut ko par Lieni esot teicis, ka viņa Liene mūs esot uzaicinājusi pie mums. Pilnīgi bezsakari. Neatceros. Tā nu domājam ko darīt. Zvanamies. Izrādās Emčika māsa & ko Ventspils ielas dzīvoklī ir. Zvanās tur, kaut ko sarunā. Ejam. Arčiņš no Pupčika paņēma 3 litr gurķu burku itkā kā zaceni. Es jakas kabatā atrodu 0.2 binīti. Ejam, tiekam 200m līdz manai mājai. Ar Upenieku ejam no muguras, runājam. Skatos, kā krīt un izšķīst burka pie manas mājas. Visiem baisā škrobe, iet prom. Mēs ar Upņik aizejam un skatamies, ka gurķiem tak nekā nav. Sākam ēst, visi ierauga un metās mums virsū. Gurķus apēdam. Tiekam līdz Emčika mājai, uzzvanam, lai iznāk. runājam kaut ko. Man Valds zvana, ka nakšot pie mums. Es neko nesapratu, bet saku, kur esam. Pēc pus minūtes zvana Ričš, Valds no viņiem aizmucis pie mums. Skatos skrien Valdis, noliek uz aci, atskrien, gālīgi pilns. Tā nu mēs viņu nesam. Zvana telefons kaut kam. Ventspils ielā visi notinušies. Neko stiepjam Vald pie Pūpola uz dzīvokli atpakaļ. Ar Upņik atkal ejam no muguras, izdzeram bonīti. Pa ceļas Jānīti satiekam, ņemam viņu līdz. Tiekam pie Pupčik, Valds gan pa ceļam tur kaut kam pa pauri gribēja dot. Sākas fun chapter 2.
Valdim slikti šis vemj noģērbjam žaketi, lai nenotašķās. Es sēžu istabā, runāju. Pupčiks sauc, aizeju, skoatos Valdis sev atkal apakšžokli izkabinājis. Visi tur ārdās, es gan nenormāli smējos. Ar Upenieku štukojam rīcības plānu, jo atceram kā iepriekš mums gāja, kad visu nakti sēdējiem pie Valda ar visu viņa žokli. Saprotam, ka jābrauc uz slimnīcu. Protams, mēs ar Upeniek uzņemamies braukt līdz un visu tur sarunāt. Upņiks sazvana Zanīti, paņemam līdz vēl Pūpolu un maucam uz ātrajiem. Zanīte lopā ārdās, iet šķērē. Mēs tur kliedzam, ka mums bail. Aizbraucam, sarunājam ar ārstiem, kas un kā, nododam info. Sēžam, gaidam, pēc 40 min Valdis nāk ar žokli vietā. Visi laimīgi, braucam uz laukumu. Sazvanam Riču, tas atbrauc ar Sīli, Ķezber un Arčiņu. Nez no kurienes uzrodas Megns ar Justiņ. Viņi Ruņīt esot mājās pavadījuši. Justīš atkal galīgā štōsē. Visi domā ko darīt. Lielāka daļa brauc mājās. Palieku es, Justīš, Valds un Megns. Valds vislaik mums saka paldies, ka mēs esot pacani 4 life, ka nepametām un nogādājām slimnīcā. Upņiks ar teica, ka Ričš esot stulbs, ka laidis Valdi kaut kur vienu skriet, nu labi, ka viņš atskrēja līdz mums. Staigām, smejamies. Justiņam somā vēl mans 1.5 l šņabis. Es saku, ka to neviens nedabūs. Aizejam uz Selver dīķi. Kādu stundu laužam ledu un slidinamies pa kalniņu. Ar Megni gandrīz noslīkām. Bija jautri. Ejot prom nāk apsargs un vicina steku, mēs vēsi aizejam prom. Valds grib ēst. Kāda runa. Visi ejam uz statoil. FAIL. Neviens nevar paiet, ar mokām tiekam tur. Naudas nav. Sagrabinam kaut ko iekožam un ejam mājās. Ceļā pavadījām divas stundas. Sešos esmu mājās un eju gulēt. No rīta pamodos, pat slikti nebīja. Nu jāsaka gan, ka nebiju arī īpaši piedzēries. Ļāvu citiem to prieku.
Tā nu tas viss bija. Vakars bija pārjautrs visu laiku smējāmies, saucām tostus. Man pašam ahūn patika. Vienīgi, kas žēl varbūt, pietrūka vēl Liene ar Elzu, jo viņas arī man ir ļoti labi draugi un gribējās visus savākt, kas tā pat neizdevās, bet nu kā bija, bija.
Esmu priecīgs tā pat.

grow up and blow away

Tā nu divtūkstoš desmitā gada sestais janvāris iet uz beigām. Diezgan žēl, ka šī diena iekrita tieši pirmajā skolas dienā, kura, protams, bija nereāli kruta. Lai nepārkarstu smadzenes nācās aiziet no divām stundām. Esmu sapratis, ka otraja pusgadā man ir vēl mazāka motivācija mācīties. To es sapratu psiholoģijā mācoties par motivācija veidiem.  Mana motivācija ir devusies atvaļinājumā, atpūtā no manis. Varbūt, ka esmu to pelnījis un tā ir labāk. Lai jau atpūšas, man jau nav žēl. Ā jā, šodien taču man ir dzimšanas diena, un tagad esmu par veselu vienu gadu tuvāk pensijai. Nenormāli. Nu man ir pienācis laiks, kad nepriecājos par to, ka palieku vecāks. Jā, astoņpadsmit gadi. Pēdējais no tiem, bija pats, pats, pats skaistākais un jaukākais laiks manā dzīvē. Ar skumjām varu uz to tagad atskatīties. Bāāā, esmu vecs vīrs jau. Šodien mani apsveica pat tādi cilvēki, no kuriem to negaidīju. Es jau nedomāju draugos, tas tač ir easy uzrakstīt sveicu (d) (flower) un atiet, bet kaut ko nedaudz personiskāku. Kaut vai tas pats rokas spiediens vien jau kaut ko nozīmē. Justīš mani pārsteidz un uzdāvināja ahūn krutu pacanu dāvanu - bonīša plaukstiņu un semku paku. Arī Edgara un Lindas dāvana bija cool, ar ļoti labu un jauku domu par nākotni. Pat meitene, ar kuru kopā trenējos un kurai esmu kā brālis, man uzdāvināja kinderolu ar zīmiti, nais. Tauta gan šo meiteni pazīst tuvāk, kā manu džangu. Džanga, kas nezin, kas ir ironija. Upņiks ir vienkārši nepārspējams, viņš man tūlīt pēc divapdsmitiem pazvanīja un nodziedāja Daudz Baltu Dieniņu. Tas, laikam, ir mans krutākais telefonapsveikums kādu esmu saņēmis. Tagad viņš ar koju pacaniem svin manu dzimšanas dienu bez manis un iedzer par manu veselību. Arī Miks, kā vienmēr, izcēlās un apsveica mani šādi - AOAOAOAA~! 'n shit! Zelta vārdi. Sev pašam nozīmīgāko apsveikumu saņēmu no (3 reizes vari minēt no kā), drošvien, ka nebīja grūti. Jā, Elzas. Tas nebija ne telefona zvans, ne apsveikums skaipā vai draugos. Tas bija word.doc, kas domāta kā kartiņa. Novēlējumā tik patiesi vārdi, ka man pilnīgi bail palika, pavisam nopietni. Daudz reizes to pārlasīju un, katru reizi, mazajā tekstā atradu kaut ko jaunu. Baisi. Jā, arī Lienes novēlējums bija jauks. Nu tā jau es varētu gandrīz jebkuram teikt paldies. Vēl vārdi, kas man ļoti palika atmiņa nāca no mana tēta, kas tagad arī ir īsts pacans un apsveica mani draugos viesu grāmatā - Dzīve ir dīvaina, lai kā uz to raudzītos. Mēdz teikt, ka dzīve ir ceļojums. Bet uz kurieni? Atrodi savu īsto ceļu dzīvē un dodies galvu reibinošā ceļojumā! Galvu reibinošā, jā!
Nu tas pagaidām arī viss. Bija jauki ar Tevi pārmīt arī dažus vārdus skaipā. Vakars kļuva jaukaks.

lai tik deg tā pilsēta

bet īstenībā es nezinu sakaru kāpēc es te rakstu un ko ar to visu gribēju teikt. piekāš visus komatus, nu es vairs tos necentīšos tik pareizi likt. īstenība ir labi, ja tev ir liels escort home un nav jāiet vienam. bet nu diemžēl man tāda šovakar nebij un ārā ir sasodīti auksts blaaa. un visi aizgāja kādu citu pavadīt un es paliku tik pat kā viens un dabūju vandīties mājās. tā nu es te esmu. rīt agri jācenšas piecelties, lai var uz skolu labi trešdien aiziet, kaut gan es tā pat pālī drošvien būšu tajā rītā. cik nožēlojami ne? bet nu tā man tagad dzīvē iet. un par ko gan lai sūdzas? viss taču ir tik skaisti un jauki un man nemaz nav skumji. un jā, ir divtūkstoš desmitais gads. kādas izmaiņas? nekādas. viss tādā pat ***** kādā bija pirmas tam. zupāāāā. un zin ko es teikšu. pazvani man, ja nav ko darīt. es tā pat neko jēdzīgu nedarīšu un cerams būšu spējīgs atbildēt. redzēsim cik ilgi šādi domāšu,jā. bet nu pagaidām, lai labi garšo!