continental Love

Viss labais kādreiz beidzas, bet Tu vienmēr ceri, ka ar Tevi tā nenotiks. Arī Viņš jeb es tā cerēju. Un pie kā esmu nonācis tagad. NEKĀ. Pilnīgi nekā. Handling life and letting it drown.
Patiesības izzināšana ir muļķīgs tikums. Tā neļauj cilvēkiem iegūt to, ko viņi patiesi vēlas. Ne vienmēr dzīvē cilvēks var būt kopā ar to, kuru vēlas un kurš ļoti, ļoti patīk. Dažreiz atliek tikai noskatīties, kā tavu laimi bauda kāds cits. Un uz to noskatīties ir sasodīti smagi, bet vienmēr es dzīvošu pēc principa Hopes die last. Sit mani nost, bet es to pārdzīvot nespēju. Runā, ka laiks sadziedē visas rētas, un agri vai vēlu viss tiek aizmirst un piedots, bet pagaidām šis princips īsti labi nedarbojas. Un vēlreiz Paldies Tev.
Kamēr citi smejas un priecājas, Viņš iemīņā vārdus ezerā vidū sniegā. Šie vārdi arī vēsta visu patiesību. Tie ietver visu, kas man ir sakāms. Kāds man reiz teica, ka nevajag būt uzmācigam, ja nejūti, ka otrs to vēlas. Pietiks uzkraut Tev manus pārdzīvojumus, lai vismaz kādam ir viegli. Un patiesībā - Sūdīg Man!

Stand beside me, let me see what those hands hide.
Don't be scared about me, you are here just to see me die.
White dressed angel let me try to take you high, take you as high as i can fly. I committed suicide, you just died to see me cry. But I don`t blame you. That's your only sweet laugh.
So don't blame me, I couldn't reach the afterlife. Don't hate me, because i've never felt your heart beating.
Then I fucked up mine!

viņš pazina pilsētu - final chapter 23

Smaga, sekla elpa. Viņš turās. Jo dziļāk elpo, jo vieglāk to visu noturēt. Viņš zin, ka tā vajag, vismaz uz to brīdi tā ir labāk. Pēc tam jau tā ir viņa problēma. Bezspēks, tukšums, vientulība, ilgas, izmisums, skumjas. Tik ļoti sāp. Viņa paša mīļā un jaukā pilsēta ir sagruvusi. Sagruvusi tā, ka  viņš viens to uzcelt vairs nespēs. Nu tā viņam ir pilnīgi sveša. Mirklis pie viņa vairs neatgriezīsies. Ir zudis un aizgājis labākais laiks viņa dzīvē. Nav, viņa vienkārši vairs nav. Paldies, ka nostājies viņam līdzās un parādīji, ko patiesi slēpj tavas rokas, tas bija viss, ko viņš vēlējās. Paldies, ka biji ar viņu, kad tas bija visvairāk nepieciešams. Paldies, ka padarīji viņa dzīvē šo laiku par pašu labāko, kāds jebkad ir bijis. Paldies, ka vienkārši esi. Nevienu sliktu vārdu viņš nespēj bilst. Nebaidies par viņu, viņā paliek viss tas pats labais, kas bija sākumā. Vienas durvis aizveras, atveras kādas citas. Kas viņu tajās sagaida, laiks rādīs. Lai tukšais skatiens tevi nemāna. Tu vienmēr paliksi vienīgā, kas spēs Viņu atkal no jauna atdzīvināt. Tu vienīgā atkal spēsi pie Viņa atvest mirkli ar savu burvību. Neviens cits Viņu nepazīst tā, kā pazīsti Tu. Neviens par viņu nezin to, ko zini Tu. Un neviens cits nezin, kas patiesi ir Viņš. Viņš, kas bija ar Tevi.
Paldies Tev par visu!

viņš pazina pilsētu - chapter 22

Paņem viņu pie rokas un dodies viņam līdz. Ļauj viņam iziet caur pasauli, kurā viņš pašlaik uzturas. Tu vari pavērties apkārt un pateikt viņam, ja viņš kļūdās. Tu vari runāt ar viņu par to. Varbūt tu spēsi viņam pateikt, kāpēc viss notiek tik atturīgi. Varbūt tas tiešām ir viņš, kurš ikdienā bezmērķīgi lūkojas apkārt. Bet viņš tomēr vēl ir tas pats, kas bija. Paskaidro viņam, kas notika ar domu, kura vēstīja, ka mēs vienmēr tādi būsim. Lietas tiek aizmirstas, lietas tiek piedotas. Viņš nespēj paciest spiedienu, nespēj vairs sevi vainot par savām kļūdām. Neviens no mums tās nevēlas atzīt, un tikai retais to spēj. Un viņš cenšas pateikt, bet vairs nespēj, jo mirkļa nav blakus, tas ar visu savu burvību pie viņa vairs neatgriežas. Cik ļoti viņš to atkal gaida. Dažādas apdullinošas balsis skan viņa galvā noteiktā frekvencē. Dažādas domas, dažādas problēmas, dažādi to risinājumi. Dod viņam cerību, lai viņš nezaudē spēkus. Vienmēr jāizvēlas grūtāko ceļu. Agri vai vēlu, bet tas atmaksāsies, un cik tad tas viss liksies atkal jauki.
Tas viss arī dzīvo līdz ar viņu.

viņš pazina pilsētu - chapter 21

Atkal viņa egoistiskais, principiālais ES ir uzvarējis. Tas ir nomācis mirkli un sagrāvis tā burvību. Velti viņš cerēja, ka mirklis sev līdz atkal atnesīs savu burvību, ja pats to sagrauj. Šobrīd viņš ir pilnīgi bezspēcīgs un bezpalīdzīgs. Viņš nezin kā, lai ar sevi tiek gajā.
Grūti ir visu vainu uzņemties vienam.
Bet kā reiz jau viņš izteicās - no vientulības rodas asaras.

viņš pazina pilsētu - chapter 20

Viņa dzīve nu tiek ierakstīta jaunā desmitā. Jau tik daudz, kas izteikts, tik daudz, kas pastāstīts. Viņš atkal ir nonācis pie secinājuma, ka lielāka daļa pasaules cilvēki ir smagi egoisti. Iespējams pašiem to neapzinoties , bet, parasti, cilvēki to noliedz. Vajag kārtīgi padomāt, un tad tikai sākt izteikt secinājumus. Neviens negrib, lai tavu darbu dara kāds cits, ja tu uzskati, ka viņš to izdarīs sliktāk. Bet, ja nu tā nav. Protams, atkal viss atduras pie tā, ka katrs sevi uzskata par labāko un ir sāpīgi redzēt, ka kāds cits tavu varenību tomēr pārspēj. Vajag dot citiem iespēju sevi pierādit. Viņaprāt, nedrīkst spriest par cilvēku spējām, ja tās nav zināmas un pārbaudītas. Viņš apzinās to, ka daļēji arī pats tāds ir, bet tāds ir jebkurš no mums. Tieši tāpēc arī citiem dodam otro iespēju, lai tie mainītos. Mainītu sevi, savus uzskatus un dzīves uztveri, nožēlotu slikti darīto un apzinātos savas kļūdas. Problēmas nevar atrisināt, ja netiek mainīta domāšana. Ir jāmainās pašam un tikai tad vari to no citiem prasīt. Kritizēt un dot pārgudrus padomus spēj jebkurš no mums, bet labus vārdus pateikt īstajā brīdī, tikai retais. Šādi cilvēki ir īpaši.
Viņam tādi ir, un viens nieka sīkums viņa pozitīvās domas nemainīs.

viņš pazina pilsētu - chapter 19

Sliktais nomāc labo, un labais tiek aizmirsts. Tad nu arī tiek darītas visas trakās lietas, bet kāds nu katram mums ir uzskats par trakumu, nepārspēt vienam otra lepnumu. Un, kad viss jau beidzies, tikai tad sākam atcerēties to labo, to, kas ir kādreiz bijis, un visu šo laiku to ir nomācis sliktais. Neviens nevēlas slikto atcerēties, tāpēc mūsu globālajā atmiņā paliek tikai labais. Un viņam tas ir reizi no reizes dzīvē pierādījies. Bet no citu kļūdām taču mēs nemācāmies, tās liekas mazsvarīgas līdz brīdim, kamēr paši neciešam un tad sākam atcerēties, ka kāds jau reiz ir teicis, ka tā notiks un ka tā tas ir. Tad šis kaut kur dzirdētais padoms liekas tik labs un patiess, bet pirms tam tas bija mazsvarīgs un nevajadzīgs. Un tā virs viņa pilsētas izskan miljoniem balsu, viena par otru pārgudrāka, katrs cenšas ieskaidrot savu pārliecību un varenību, tā pat kā katrs ārsts tev cenšas ieārstēt savi taisnību. Katra ir atšķirīga, katrai ir daļa taisnības. Viņš atbrīvojas no visiem šiem miljoniem un ar viņu paliek tikai daži. Tie, kuri izraudzīti par lābakajiem. Varbūt pat ne viņš pats tos ir izvēlējies, bet gala rezultāts tā pat ir apmierinoši pozitīvs un tas visiem taču ir galvenais.
Izaudz, uzziedi un aizlido.

viņš pazina pilsētu - chapter 18

Cik patīkami ir lūkoties jaukajā, skaistajā un mīlīgajā. Viņu pārņem prieks. Labas, priecīgas sajūtas. Viņš jūtas lepns ar sevi un sev apkārtējiem. Pasaule turpina kļūt jocīgāka un cilvēku personības arvien spēcīgākas. Ta nu arī rodas visi konflikti un nesaskaņas. Īpaši, ja vienkopus atrodas daudz šādu spēcīgu personību, katra no tām par savu viedokli pārliecināta un ir mazsvarīgi, ko domā tas otrs. Bet mēs taču galu galā visi elpojam vienu gaisu. Citiem, viņaprāt, nevajadzētu būt nekādām privilēģijām uz to. Tas nu ne pie kā laba nenoved. Viņš jau kādu laiku ir aptvēris, ka šajā visā pasaules farsā, bez īpaša iemesla, iesaistīties nav jēgas. Labāk paklusē un paklausies citos, jo katrs sevi taču uzskata par labāko un gudrāko. Tas jau uzreiz nenozīmē, ka viņš tagad uztraucas par savu reputāciju un par to, ko citi par viņu domā. Viņa uzskati tā nav mainījušies. Labāk ļauj, lai citi sevi izpauž, kad pienāks tava kārta, tev tiks dota iespēja citiem sevi pierādīt, un tad viņi tevi arī novertēs. Bet kamēr pasaulē valda nesaskaņas, uzaicini viņu uz sarunu. Iedzer tēju, pasēdi, pajautā kā klājas. Viņš tev var izstāstīt daudz jauka un tev interesējoša. Viņš pastāstīs par sev dzīvē jaukiem, dārgiem un īpašiem cilvēkiem. Un no viņiem visiem ir viens, pats dārgākais un jaukākais, bez kura nu viņš savu dzīvi nespēj iedomāties. Tici man, tu zini kurš tas ir.
Elpo.

viņš pazina pilsētu - chapter 17

Viņš apzinās savu vainu, apzinās savu nodarījumu. Viņš pazemīgi lūdz piedošanu, jo nekas cits viņam vairs nav atlicis. Cerība uz labāku nākotni uz labajiem laikiem. Viņš centīsies mainīties un ar katru jaunu dienu kļūt arvien labāks un gudrāks. Laiks maina visu. Viņš cer, ka tikai uz labu. Aizmirsti visas muļķības, ko viņš ir sarunājis. Nu viņš apzinās savu domu stulbumu, nepareizību un egoismu. Cik tomēr citreiz ir labi, ja kāds viņam iebāž skarbo patiesību acīs. Un viņa trulais prāts sāk beidzot domāt un saprast, ka viņam varbūt tomēr nav taisnība. Tas sāk saprast, ka viņa rīcība ir neattaisnojami riebīga. Ko tādu attaisnot nevar, un nu vismaz viņš to saprot.
Ja spēj, piedod viņam.

viņš pazina pilsētu - chapter 16

Un viss atkal atgriežas. Viens starp daudziem. Viens no visa. Visas lielās neptveramās, amorālas ļaužu pārpilnības. Bet viņš nezin, viņš nemāk, viņš patiešām nesaprot. Nav neviena, kas viņas varētu to visu izskaidrot. Ir tikai neapmierinātiba un dusmas. Vai tad viņš ir gribējis, ko ļaunu darīt, speciāli, lai citam slikti. Viņš jūtas kā milzu goliāts starp mazām, trauslām puķītēm, ja pieskaras vienai, novīst visas. Un atkal stādi visas no jauna, no nulles. Kā gan viņš kaut ko tādu var speciāli, apzināti gribēt. Iemāci viņam.

viņš pazina pilsētu - chapter 15

Cik daži stāsti tomēr sevī ietver dziļu domu. Tos dzirdot par tiem gribas domāt atkal un atkal. Var priecāties, ka tas nav noticis ar tevi, un neviens, kas ko tādu nav pieredzējis, nespēj saprast kā pēc tam jūtas. Tas vienkārši nav iespējams. Un arī viņam dažkārt ir sajūta, ka viņu nesaprot. Viņš jūtas dīvaini atšķirīgs. Sapratne. Un cik daudz savā dzīvē tiek sabojātas lietas, cik daudz nākas maksāt par kādu nepareizu lēmumu vai rīcību. Ļauties mirklim, domāt, ka tā ir pareizi, bet pēc tā visa saņemt neko, tukšumu. Un tas viss tev velkas līdz, no tā vienkārši nevar atbrīvoties. Šīs atmiņas tiek noliktas visdziļāk prāta nostūros ar domu tās nekad neatcerēties, bet vienalga ir brīži, kad tas viss uzpeld. Un atkal negācijas tevi pārņem. Var spēlēties ar savu destruktīvo likteni, bet par to var maksāt mūžīgi un šo spēli var arī nekad nebeigt. Tā ilgst mūžīgi.
Savādo nevar aizmirst.

viņš pazina pilsētu - chapter 14

Ieklaisies viņa vārdos. Varbūt, ka pārsvarā viņa teiktais ir nenozīmīgs, bet tajā var atrast kaut ko, kas iespējams domāts nopietnāk kā izklausās. Ieklausies viņa stāstos par dzīvi, par savu pilsētu, savu patiesību. Palūdz, lai viņš kādu no tiem pastāsta atkārtoti. Jo viņa dzīvē pieredzētais tomēr ir kaut kā vērts un viņa zināšana tev var dzīvē noderēt. Izmanto to.
Tas viss nemaz varbūt nav tik mazsvarīgs kā tev liekas.

viņš pazina pilsētu - chapter 13

Viņa stāsti tā ir viņa patiesība. Bet viss ko viņš nezina, izmaina viņu. Viņš zina kurp dodas, zina, kas gaidāms. Viss norit tā kā tam jābūt. Un varbūt tagad citi ir tie, kas uztver visu pārāk nopietni. Viņam tikai gribas nedaudz morāla miera, jo viņš jūt, ka tas grūtais nu ir aiz muguras, un ir atnācis atkal patīkamais. Un turpinās monotonais epilogs. Atkal un atkal, līdz tavs prāts paliek pavisam nejūtīgs. Ar tevi nu dara lietas, kuras tev pašam darīt aizliedz. Bet tev paliek tikai tas mazais, nedaudzais ar kuru nākas samierināties, kamēr kāds cits dabū gandrīz visu. Viņam atliek vien justies apmierinātam ar notiekošo un klusēt. Viņa domas, lai paliek nezināmas. Tās pazūd gaisa milzīgajā masā un sajaucas ar simtiem tādu pašu domu, kuras nu vairs neviens nespēj atšķirt. Varbūt arī nemaz nevajag. Bet viņš turpinās darīt tā kā līdz šim. Tikai to paši augstāko ierobežos, jo viņš nevēlas kļūt tāds kā visi. Bet tas viss tomēr kļūst aizvien dīvaināk un dīvaināk. Varbūt dīvainais ir labs. Viņš gaidīs.
Gaidīs, bet, ja nu uzrodas kāds liecinieks.

viņš pazina pilsētu - chapter 12

Tiek lēni pāriets no skaistā uz smago - vecām, pārbaudītām vērtībām. Nostalģiskām. Domu raisošām. Viņš ir labs, vismaz cenšas tāds būt. Bet vēlamo rezultātu tas tik un tā nedod. Tu jūties tik brīvi, mierīgi. Vai tev šādos brīžos kādu vajag? Viņš laikam tomēr traucē. Nav vēl paspēts atgūties un saprast visu. Brīvība. Tu esi brīvs, tik brīvs, ka aizmirsti visas sāpes. Aizmirsti. Izdzēs visus savus sapņus, lai paliek tikai tukšums. Prāta impulss, bez noteiktas formas. Ļauj, lai tas klaiņo. Un viņš lēnām grimst. Nespēj vairs paciest, viņš mocās un ne jau paša gribas pēc. Kā tu spēj uz to tik viegli noskatīties? Bet tu spēj, un tas liekas pa visam vienkārši un elementāri. Viņu pavada cerība. Viņa paša pilsēta vairs nespēj dot mieru. Un viņš saprot, ka tas nav uz labu. Viņš sāk izbaudīt sāpēs, tās viņu vilina. Un no skaistā mirkļa viņš pamazām pāriet pretējā pusē, sliktajā, nosodāmajā. Bet ko viņam darīt, ja mirklis neatsaucas? Mirklis tikai atbild, lai paciešas, ka drīz. Pavisam drīz. Un visur viņu pavada nojautas. Atmiņas par mirkļa burvību atgriež viņu vietā, kur kādreiz sācies katrs burvīgais notikums. Bet neredz viņš šiem notikumiem beigas. Viņš redz vienīgi to, kā tie turpinās. Būs, viss būs.
Bet tu zini, ka viņš vēl joprojām gaida.

viņš pazina pilsētu - chapter 11

Tā nu ir pienācis laiks, un mirklis tam liek notikt. Pats viņš vien ir vainīgs, ka sāk mirklim kļūt tāds, nu apnicīgs. Par daudz laikam prasa. UN ar visļaunāko smaidu no visļaunākajiem un atplestām rokām sagaidi viņu kā jaundzimušu ideālo bērnu. Viņš nāk vecā vietā, viņš to aizstās, jo kam gan ir vajadzīgs vecais. Varbūt, ka tas viss ir pelnīti. Un viņš ir viss tavs, viss, pilnīgi viss. Tagad, tikai tagad viņš ir īsts. Tu spēsi atklāt visu, un tu patiesi spēsi saprast, atšķirt visu īsto. Cik gan ilgi spēs tāds būt, bet būs. Viņš centīsies, nešaubies.
Smaidi, jo viss notiek.

viņš pazina pilsētu - chapter 10

Bija pagājusi jau nedēļa. 2 - kāds viņam reiz teica, ka šis 2 ir maģisks skaitlis. Un tā nu viņš domāja, ka bija jau pagājusi nedēļa un tam nav jāpieverš uzmanība. Tas patiesībā nemaz nav svarīgi. Lietas, kuras vēl nav notikušas, vispār cilvēkiem ir mazsvarīgas. Negatīvais tiek pasniegts kā pozitīvais. Bet nezin kādēļ viņš jutās vainīgs. Atkal viņš. Tā jau paliek par rutīnu. Bet vienmēr taču jābūt kādam vainīgajam un ir cilvēki, kam vienkārši nākas uzņemties šo atbildīgo nastu. Viņam tik labi pazīstamā pilsēta sāka atsvešināties, bet viņš to prom nelaidīs. Tāds nu viņš ir, samierinies. Cīnīsies, kritīs un celsies. Tik ļoti vēsajā rudens gaisā, kurā nu jau varēja spēlēties ar savu dvašu, viņš atkal sadzirdēja kādus gaisā peldošus vārdus. Uzticēšanās. Lai arī kā viņš cenšas, ar grūtībām nākas iegūt kāda uzticēšanos un nejauši izteikts aizvainojums var visu atsviest atpakaļ. Bet viņam tas ir tik ļoti nozīmīgi, tu patiesi neredzi kā viņš cenšas? Bet kā tomēr cilvēki spēj tēlot, cik elementāri ir noslēpt emocijas un pasaulei rādīt to kā nav. Kāds cenšas un vēlas, lai viņu saprot, bet viņš iegūst neko. Gribot vai negribot, bet tur arī tiek pazaudēts entuziasms. Un cik ļoti viņš alkst, lai viņu atkal apciemo mirklis un ar viņu spēlē savas spēles. Lai viņu apbur tā burvība, un viss liekas tik skaists un ideāli pareizs. Viņš centās. Viņš mirkli aicināja, darīja tam pa prātam. Bet mirklis viņam atkal atteica un viņš iekšēji sabruka. Viņš palika tukšs, nekāds.
Ja tev patiesi jādodas, paliec lūdzu vēl tikai mazu mirklīti, jo viņš nespēj. Palīdzi viņam izbaudīt mirkli un ļauties tā burvībai.

viņš pazina pilsētu - chapter 9

Skan fons. Viņš nespēj koncentrēties, nespēj to paciest. Vajag klusumu. Tā nu viņš sēž un pats sev šobrīd rada fona skaņas. Pasaulīgās skaņas. Domu jūklis sanāk nesakarīgs un nepārdomāts, bet beigās tam visam parādās neapzināti valdzinošs sakars. Viņš jūtas tā it kā piedzīvotu jaunu dzīvi, jauni iespaidi, jaunas sajūtas. Starp visiem pelēkajiem ļaužiem, kas dzīvo viņam tik labi pazīstamajā pilsētā, atrodas arī kāds īpašs. Un šis kāds tiek dēvēts par ģeniālu. Varbūt šī ģenialitāte nav tāda kā tā var likties, varbūt, ja tu jau kādreiz esi to piedzīvojis un jutis, tu zināsi kas būs. Tu varēsi izlikties. Tu varēsi mānīt citus. Un tevi apbrīnos. Bet ja nu tu iepeldi par tālu tajā un nespēj vairs atgriezties? Tev tur iepatīkas. Varbūt tā ir parasta, apbrīnojama prasme un tu tik tiešām esi ģeniāls, bet varbūt tas ir parastais cilvēcīgums un pavisam parastā iekāre. Viņu bija pārņēmušas dīvainas sajūtas. Sajūtas, šīs sajūtas bija tās, kas viņam liek to darīt, un viņš nespēj tām pretoties, vienkārši nespēj. Bet, ja nu ir vēl kāds, kāds īpašs, kāds kurš tā nejauši liek lietām vienkārši notikt. Un ar pārdomām viņš atcerējās, ko izraisa viena nejauša, pavisam neapzināta, kustība, kas uzvēdī skumju pilnu mieru. Viņš saprot, ka par spīti visam, viss taču ir kārtība, un viss ir tā, kā tam ir jābūt.
Tu vari viņu saukt par ģeniālu vai pilnīgi traku, bet tas viss pieder sārtajām debesīm.

viņš pazina pilsētu - chapter 8

Pienāca viņam dzīve brīdis, kad nācās pārdomāt to ko bija vēlējies. Un atkal kaut kur gaisā skrēja iztaikti vārdi par to, ka nākamreiz uzmanīgāk jāvēlas. Tā nu viņš domāja un saprata, ka patiesībā pirms tu kaut ko vēlies, tu apzinies kādas sekas tas var radīt, un varbūt tu nemaz nejūties nelaimīgs, ja kas negaidīts gadās. Pirmajā brīdī liekas, ka tas ir slikti, bet pārdomājot to, var nonākt pie pavisam citas atziņas. Viņš patiesībā jutās apmierināts ar to, ko bija ieguvis. Atbildes un vārdi, ko bija guvis, viņam ļoti daudz nozīmēji. Varbūt pat negribot tika iegūts par daudz svarīgas informācijas. Bet laiks visu maina, viss nesaprotamais tiek saprasts un nepiedodamais piedots. Tā nu dzīve atkal kļūst par tādu kāda tā bijusi. Parastu. Bet viņam nelikās, ka tāda dzīve ir interesanta. Viņam gribējās dzīvē, ko citādu kā visiem, ko tādu, kas liek elpai aizrauties un mirklim apstāties. Ar gandarījuma sajūtu viņš saprata, ka viņam jau kas tāds ir. Viņš šobrīd savu dzīvi redzēja kā puzli. Viņa darbi, vārdi un teiktais bija kā puzles risinājums. Viens pēc otra kauliņi tika likti kopā. No sākuma apmales, lai saprastu kontūru un tad varēja ķerties pie paša svarīgāka, pie iekšienes. Jā, protams, visā ir savi sarežģījumi, bet arī tas viņam patika. Viņš saprata, ka viņa dzīve vairs nav parasta. Viņš vairs nejūtas kā visi. Viņš jutās īpašs. Un šī sajūtas šajos grūtajos, sarežģītajos mirkļos palīdzēja viņam rast mierinājumu un iedvesmoja turpināt tik grūti iesākto.
gandarījums.

viņš pazina pilsētu - chapter 7

Nē, viņš nebūt nav ģeniāls. Viņam vienkārši ir kas īpašs, kas tāds kā nav citiem. Viņam ir sava īpašā Ģenialitāte. Un lai arī ko citi teiktu, viņš šo Ģenialitāti nemainītu ne pret ko citu.
Ja viņš dzīve reiz ko ieguvis, tad izturas pret to ar īpašu rūpību, saudzīgumu un sargā to līdz pēdējam.

viņš pazina pilsētu - chapter 6

Tā nu viņa dienas vientulībā ritēja un viņam tik ļoti pazīstamā pilsēta ar pazīstamajiem baložiem kļuva ar vien drūmāka un skumju pārņemta. Pelēkums bija pārņēmis ielas un cilvēkus. Cilvēkos nemanīja entuziasmu, tie nepriecājās par ikdienišķām lietām, viņu pārņēma sajūtas, ka šis pēlēkums aprij pasaules pozitīvismu. Bet, lai arī kā tu censtos atšķirtos un būt citāds, pūlis tevi agri vai vēlu aprīs ar visu savu pelēkumu. Lai arī cik pelēka un drūma būtu pasaule, tomer bija lietas, kas viņam dzīvē nesa prieku un gandarījumu. Laimi dzīvē. Citiem viņš to neizrādīja. Kam gan visiem zināt īsto viņu? Un tā nu atkal viņš nonāk pie secinājuma, ka cilvēku priekštati par kādu, ļoti reti atbilst patiesībai. Reti viņi patiesi saprot kāds šis cilvēks ir.
Un vēl viņa domās klīda vārdi. Kādi īpaši vārdi, ko bija kaut kur dzirdējis. Varbūt atkal tas bija mirklis, kas tos atnesa līdz ar savu burvību. To viņš īsti nezināja un tas viņam nešķita arī svarīgi. Svarīgi bija paši vārdi, kas nelika viņam mieru. Nepareizie vārdi, neīstajā brīdi var sabojāt visu burvību. Kas tie par vārdiem? Zilbes, nesakarīgi to savienojumi. Kaut kas par citu cilvēku atrašanu, kaut kas par kādu līdzīgu cilvēku citur. Citur? Kur? Kur ir šis kāds? NĒ! viņš nēvēlējas nevienu citu meklēt. Viņam pietika ar tām vērtībām, kas viņam bija.
Miers un gandarījums.
Paliec pie viņa, ja reiz esi viņu atradis!

viņš pazina pilsētu - chapter 5

Lai gan ir cilvēki, kas uzksata, ka viņš jau ir daudz savā dzīvē pieredzējis, tomēr ir lietas un cilvēku rīcības, kas viņu spēj pārsteigt un mulsināt. Bet tas varbūt arī padara dzīvi interesantāku, ka pavisam negaidītā brīdi notiek lietas, kuras tu negaidi. Tā nu viņš tikai ļāvās mirkļa burvībai. Un mirklis viņu pārsteidza, tā rīcība viņu pārsteidza. Miklis ar viņu spēlējās, ļāva viņam to baudīt, baudīt tā kā nekad agrāk. Viņš zināja visu sākumu beigas, zināja kā tas viss jau kādreiz sācies, bet visam kādreiz jābeidzas, viss kādreiz beidzas. Mirklis zūd, atstājot savu burvību nopakaļ. Mirklis ar saviem spēlētājiem spēles izspēlējis, atstāj tos vienus. Vienus, tik viņam labi pazīstamajā pilsētā, bet iekšējās sajūtas viņam tik svešas. Viņu mierina kaut kur gaisā peldoši vārdi, sakot, ka tam kādreiz bija jānotiek. Un viņš par to aizdomājas. Bet viņš neuzskata sevi par tādu kā citi. Neuzskata, ka tas, kas tik ļoti saista citus, ir primārs arī viņam. Viņš nezin, kas būs vēlāk, vai mirklis atkal ar viņu spēlēs savas spēles, bet zin, ka jāpaglabā vēl tas pēdējais, kas atlicis. Arī striķu pārrāvumi, lai pagaidām paliek sasieti mezglos, līdz pienāks laiks tos atkal atsiet.
Un atkal viņš ir palicis viens ar sevi. Sauc mirkli, kas šoreiz nenāk, saka, lai paciešas un gaida, citīgi gaida. Būs.
Bet no vientulības rodas asaras.

viņš pazina pilsētu - chapter 4

Viņš bija cilvēks, kurš ātri juta aizvainojumu,
sāpīgi uztvēra jebkuru nepiekrītošu attaisnojumu.
Vai tas nozīmē, ka bija cilvēki, kuri viņu zināja?
Sastopams reti, bet ar savu dzīvi mierā, jo
viņam pietika ar to, kas viņš bija.
Pietika dzīvē ar to, ka viņš pazina pilsētu,
pazina baložus un bija redzējis pilsētu degošu.
Pilnīgam mieram sirdī viņš gaidīja kādu.
Kādu īpašu.

viņš pazina pilsētu - chapter 3

Viņi turpināja pīpēt izpūšot dūmus tik kodīgus.
Tur nemanīja cilvēkus godīgus.
Viņš izgāja ārā, ieelpoja un sajuta sāpes plaušās, pasīvās smēķēšanas sekas ārā lauzās.
Dūmi vēl joprojām acīs graužas. Un tur jau bija viņš, kurš pazina pilsētu, pazina baložus.
Nesajūsmina viņu vietas, kur cilvēki smēķē cigaretes.
Meklē.

viņš pazina pilsētu - chapter 2

viņš pazina pilsētu, pazina baložus, ja es teiktu, ka viņu pazinu - melotu!

viņš pazina pilsētu - chapter 1

stāv uz darba visrmas jauns, tukšs teksta dokuments. un viņš nemaz negrasās to aizpildīt. kam viņam to? viņš labāk dodas ārā, satiek tos ko vēlās satikt un dara to ko grib. teiksi - visatļautība? nebūt ne. tāda ir mūsdienu sabiedrība, tā mēs dzīvojam un tā dzīvo arī viņš. kam tev atšķirties? tā domāja arī viņš. bet laikam mainoties mainās arī cilvēku domas, un cilvēki sāk domāt citādāk nekā senāk, sāk nožēlot izdarīto, sāk mainīt domas attiecīgās lietās. bet tā tas notiek, notiek ar lielāko daļu un notika arī ar viņu. cilvēki, kurus agrāk viņš nievāja tagad piesaista, vārdi kurus agrāk neapdomīgi bārstīja, tagad atsaucas un nāk atpakaļ, lietas, kas agrāk darītas, neizmainīsi! atziņa? Varbūt. bet tā pat jādzīvo tālāk ar visu to, kas tev velkas līdz kā ēna, un no tās tu gribot vaļā netiksi.

Tā nu viņš sēdēja un domāja cik ļoti mūzika un skaņas pārvērš pasauli, cik ļoti īstās skaņas un īstie vārdi var spēcināt mirkli un tā burvību. pat parasts vaids vai noelšanās var izteikt daudz vairāk kā daudzi spēj iedomāties. cik ļoti daudz var sadzirdēt, bet nevar sajust vai redzēt. pasaulīgās skaņas. sēdēja viņš, klusēja un domāja. ja nu tiešām nereālas apstākļu sakritības rezultātā būtu jāizvēlas no kuras maņas šķirties - no redzes, vai dzirdes, viņš ilzēma, ka šķirtos no redzes, jo to visu, ko var sajust un sadzirdēt nevar aizstāt parasts lietas izskatas. nē, nu, protams, labāk ir, ja viss funkcionē kā vajag. tā tikai viņš sprieda.

agrāk viņam šķita, ka dzīve ir tāda parasti nodzīvojama un tāds tu arī esi kā tev lemts būt. viņš cīnījās par lietām, par kuru iegūšanu pašam sākumā nebija ticība, jo pēc katras vilšanās reizes atkal viņu pārņēma nolemtības sajūta un neticība saviem spēkiem. kāds labs draugs reiz viņam teica - es zinu, ka skrienu ar galvu sienā, bet būs tikai divi varianti, vai nu siena sabruks, vai sašķelsies mana galva, to gan viņa draugs attiecināja pats uz savu dzīvi, bet viņam šie vārdi tik dziļi iesēdās apziņā, ka nespēja tos aizmirst. bet pagāja laiks un varbūt, ka viņam arī nedaudz uzsmaidīja laime vai palīdzēja kāds cits nezināms spēks, bet siena sabruka un galvai uzlīmējot dažus plāksterus, varēja doties tālāk. tā nu viņam pavērās pavisam citādāks skats uz dzīvi un šī iegūtā lieta uzlaboja pilnīgi visu, kas bija ap viņu.
Laime.

as the rush comes

embrace me, surround me, as the rush comes!
parastā gadījumā es teiktu, ka beidzot esmu atpakaļ no Rīgas, bet ne šoreiz.
šoreiz man ir žēl, ka atkal jāatgriežas mājās un skolas rutīnā, deem!
pie māsas dzīvoklī bija tik jauki, tik ļoti jauka atmosfēra ar tik ļoti jauko Elzu. what can you want more? Nu labi gan ir tas, ka arī Elza ar mani šodien atbrauca uz Kuldīgu, nu ir savi iemesli, ja!?
rīt atkal dosies prom un tad cerams, ka ceturtdien atkal atpakaļ.
esmu tagad no viņas šķirts ~40min un man jau tā pietrūkst. nē nu, bet tā visādi citādi viss labi, kā jau vienmēr.

Baltā nakts arī bija pietiekoši interesanta, žēl tikai, ka sanāca tik maz redzēt, jo pēdējais transports mums bija pus divpadsmitos, bet pasākumi tikai ritēja pilnā sparā. nu nekas, vismaz atklāju to cik kājām liels romantisma spēks. da ladno, man palīdzēja atklāt. tas tiešām bija kaut kas tāds nu... DEEM!

negribu rīt iet uz nekādu skolu, gribas gulēt, gulēt, gulēt un sapņot par skaistām, mīlīgām lietām.

ā un man šodien pleijerim lādētājs uzsprāga. un kā izskatās šobrīd paraujot līdz ārī pašu pleijeri kaut kā daļēji.

žēl!

Tupac Amaru Shakur

vai jūs zinājāt, ka Tupac itkā lielākais ienaidnieks bija Notorious B.I.G.?

Between tupac and Biggie was like, who's gonna, who's gonna,
who ruled, the, the, nigga kingdom and shit basically, you know what I'm sayin'?
It was like, this is like an election...

bet patiesībā jau viņi nemaz savā starpā nekaroja, viņi pat bija pacani ^^
Diemžēl viņi tikai atradās pretējās frontēs narkotiku dīleru karā.
Un nevajag ticēt muļķībām, ka Tupac ir nošāvis pats Biggie vai to ir pasūtījis viņš, tam nu gan es neticu!
Pašu Biggie jau nošāva nepilnu pus gadu pēc Tupac.
Bet to ka abi bija vieni no pasaules labākajiem MC šaubu nav un, manuprāt, mūsdienas neviens no jaunajiem MC vispār nestāv viņu lirikām līdz.
Tas vairs nav tas.

FUCK 50!

un redzēsim, kas notiks 2014, vai Makaveli atgriezīsies...

olā!

I is home niggaz, back in da hood!

all night long

deem, 3 dienas atšķirtība (sākot no rītdienas) no cilvēka no kā tagad esmu addicted.
morāli, amorāli un visādi citādi gudri vārdi.

say wa?

es vakarnakt esmu gulējis stundu, tādēļ šodien esmu ahūni sakarīgs.

tikšanās šovakar - ĀTRĀK!

blad, gandrīz virsrakstu aizmirsu ^^

nu kā man besī tas fire fox, kā var šitik daudz resursus rīt jaunam windowam, uz vecā pat tā nebija!
deem...
bet tomēr skaists laiks šobrīd manā dzīvē ( jā, Paula, tu zini par ko es runāju).

so, peace, ieraksts veikts!
eju tikties ar VIŅU ^^

Hopes die last

Stand beside me
Let me see what those hands hide
Don't be scared about me
I am here just to see you die

I committed suicide
I just died to see you cry
But don't blame me
That's my only sweet laugh
So don't blame me
I couldn't reach the afterlife
So don't hate me
Because I've never felt your heart beating
Then I fucked up mine.

solīts makā nekrīt

hah, done!
beidzot es izpildīju savu solījumu Lienei un devos šovakar ar viņu pastaigā. Pastaiga gan bija viņas iniciatīva, jo nebīju domājis, ka paspēšu daudz maz laicīgu atpakaļ uz pilsētu no Mika, bet nu nācās pasteigties un nu re kā sanāca. Solījums bija ievilcies no pašiem pilsētas svētkiem, tā kā bija jau pēdējais laiks ^^

nu un ko es varu teikt. izvērtās 100x labāk nekā es biju domājis. uzzināju daudz jauna un noderīgā, liekas, ka arī viņai palīdzēju ar viedokli un ieteikumiem, super!
tā nu mēs nolēmām, ka vajadzētu arī nākamnedēļ iziet pastaigā, jāsavāc tikai informācija un jaunumi attiecīgās lietās, lai ir ko pārspriest ^^

Back in da business

nu tad beidzot!
svaiga windows xp versija ir uzinstalēta uz mana personal computer.
diemžē tas notika ar kādu septīto piegājienu, jo mani superīgie sata un sata II cietie diski savā starpā reāli satike un nemaz vislaik sūdus netaisa. Tas jau labi! Brīžiem parādījās vēlme to datoru izšķaidīt, nu varbūt ne viņu pašu, bet nu kādu no cietajiem diskiem.
Nu jācer, ka tadgad būs miers uz tādu ilgāku laiku!

Bet kas cits jauns noticis? Man pat jāsaka, ka pilnīgi nekas. Visas šis trīs dienas tika pavadītas braukājot, mekejot monitorus, aizņemoties cietos diskus un instalējot window. Mahten ražīgas ar datoru saistītas dienas ^^
Pašu window jau uzinstalēt ir peace of cake un māk katrs otrais, bet visus draiverus un sasodītās programmas instalēt, agh!
Bet ko nu par tiem stulbajiem datoriem.
...
Ja tā padomā, man nemaz nav ko citu stāstīt! ^^
Jomā, kurā es zinu, ka Paula vēlas jaunumus, nekā nenotiek un dies viņ zin vai tuvākajā laikā notiks.
Ā un + vēl noskaidrojās, ka Francijas brauciens atkrīt, jo mašīnas owners mūs apkāš, nais!
Bet nu pārāk saskumis es tomēr neesmu, kaut gan nu gribējās jau, bet gan jau es dzīvē vēl paspēšu (varbūt).

ā un vēl, ja kas, tad mūsu klase ir totāli stulbeņi. Pilnīgi un galīgi debīli un ar galvu nedomājoši.
Šitik stulbas diskusijas, tas ir vienkārši pisģec!
Bet nu tas jau viņiem katram personīgais viedoklis ^^ es jau neko nenosodu.

Pārdot dvēseli

Laika ietvaros, es iekaros dvēseles pavados. Sargašu tos, kamēr citi atdos tos, nopārdos baudas tirgos. Gredzens pirkstos, dzēriens dzirkstošs - svarigāks nekā bērns badā sirkstošs kā dzīvnieks mirstošs. Kļūstot nedrošs par drošo dzīvi, meklējot asarām dzīli, kur tās peldēs, vaigus jaunus deldēs, līdz dziļuma dzelmēs asaras izkaltīs vasaras svelmēs. Vai tie esam mēs? Vai tikai laika patērētāji vāji, kuriem svarīgi paklāji, labklājība, trūkst atbildība par daudz atriebība, mirušo, dzīvo attiecība. Tikai apstiprina to, kas mani satricina. Vieglā lina apģērbs man kļūst smags, tad arī tie saka, ka tu esi traks, bet maldīgs jūsu izejas punkts par trakumu. Nepārspēt jūsu lepnumu, neizsmelt jūsu seklumu, jo traukam nav vietas, draugam nav vietas. Laikam jau cietas sirdis nekad nekļūs mīkstas, jo no gaļas sīkstas, kad no rītiem rīstas, tad tikai tie bīstas saprotot, kad izjūtas nav īstas, jo bez dvēseles tās zaudē patiesumu atstājot tukšumu un nervu impulsu bez formas, kas klaiņo un visus citus savās sāpes vaino.

Nakts. Skumji gaudo kaut kur suns. Vejš apstājās un pēc brīža metās atpakaļ uz to vietu tur kur kādreiz sācies katrs šeit te aplūkotais notikums. Mēs savukārt tik redzēsim šiem dažiem notikumiem beigas, pamacība kā var pardot dvēseli bez steigas. Naudas, baudas, vieglas dzīves vardā. Tikai daži piemēri no tukstošiem, patiesība te pat ārā.
1. Ārsta roka uztrennēta vada pacientam vēna zāles. Tās gan neizārstes viņu, toties pārcels viņpasaules tālēs. Tur šo veco kungu viņa kaites nemocīs. Baltā ārsta halatā kaut kur testaments ir salocīts, kurā protams viņam viss ir norakstīts.
2. Veca sieviete, bez pazīmem ka dzīva, savas lauku mājas istabā uz grīdas asinīs. Kāds bezkaislīgi dīdās. Pensija, ko kaimiņiene saņēmusi, izmisīgi meklē. Viņa dvēsele jau sen ir nonākusi peklē.
3. Mazā dzīvība ievelk tikai vienu reizi šīs te vietas gaisu. Rokas, kuras pieder mātei, gādigi un ātri ieliek mazo ķermenīti maisā. Pat, ja runāt mācētu, tad tādai mātei bezjēdzīgi būtu kliegt "es mamma, slāpstu". Sātans dzird pie sevis ceļ rokā lāpstu.

Kad dvēseli tie pārdod, tad tikai tie prāto, kadi spēki mūsu dzīves kārto. Vērojot sauli sārto, milijonus redzam, kuri pārdodās, tirgojās. Labumu, uz mirkli lietas kārotas iegūst tie, bet zaudē tie visu, zaudē tie visu.

Meistars un Pūķis

Kāds ļoti vecs pūķu meistars katru dienu, ja to atļauj laika apstākļi, laiž pēcpusdienas debesīs pūķi. Pūķis uzlido augstu debesīs pārspējot pat dzelzs putnus un vēlāk atgriezies uz zemes stāsta meistaram ko ir redzējis lejā. Meistars ir ļoti vecs un liekas visu savā dzīvē pieredzējis, taču dažreiz pūķa stāstītais viņu pārsteidz drīzāk sarūgtina, drīzāk šausmina. Meistars klausās un domā. Pūķis lido un stāsta. Tā norisinās viņu saruna, Meistars un Pūķis.

and so it is

Tā kā nosaukumu nolēmu izdomāt vēlāk, tad jāķeras pie rakstīšanas štelles.
vispār zbis beidzot cerams rīt tikšu vaļā no savas pāčas. ilgi gaidītā uzvara pār matiem, nais!
bet ja tā nopietni tad galīgi sūdīgi pakaļā un visādi citādi slikta nedēļas nogale. tā jau nekas slikts, ja visi kaut kur nebūtu aizbraukuši - maitas!

Valds, Ričiņš, Justiņš un Ingīts Čingīts savā super ilgi gaidītajā pārgājienā, kas šodien izrādijās, ka nemaz nabija tik liels zajebiss.
Megnis & ko + Krūmiņa <- (po pa viņu), bet pats galvenais ELZA zvērojās. Ahūn daudzi vispār zināmi un netik daudz zināmi tur esot devušies.
Kakls Sīlis ar draudzeni aizņemts. Kakls Emīls pazudis un nav sasniedzams.
Un noslēgumā Liene, ar kuru man bija sarunāta pastaiga, izlemj aizbraukt uz bīč partī.
Vēlīgi ļauži!

Nu tā nu es kvernēju mājās. nu labi, ka vēl ar Miku aizgāju uz manēžu piektdien + vēl atradu Arčiņu ar kuru aiziet nopelst, bet vakars galīgs fufels pie personal computer. Filmu arī izvēlējos skatīties itkā normālu, bet nu zin kā i, man ne pārāk patika vispār (Road To Perdition).

Nu lab, vakar Upeniekam ar aizbraucām pakaļ uz Kandavu, vismaz to dabūju satikt. kopš pilsētas dzerstiņa nebija satikts. Tam ar nabagam traki pēc nometnes tagad ir. Dzīve jau grūti un galīg pārmocīts tur bija.

Piektdien pat biju tik garlaicības nomākts un ar tik daudz enerģiju, ka ja kāds būtu desmitos vakarā, kas protams ir nereāli, piedāvājis braukt uz Zvērā, es pat būtu braucis un tērējis savu pēdējo un tik citām lietām svarīgo naudiņu.

Ā un Paula par to ko es tev teicu, ko es vēlētos izdarīt! Ja godīgi, tad es to jau itkā izdarīju pirms zvērā, laikam, ka trešdien, bet nu tagad tur atklājās vēl visādi pigori, tā kā nu - man laikam neiet!

ā un ja kas, tad es neesmu Liene Šomase! Tikai lai cilvēki zinātu!

bļē

īstenībā tagad nav!